Ar galvu uz leju 0
Atkal atgriežamies uz grīdas, un trenere atgādina, kā jāsēž nepilnajā lotosa pozā – ceļi izvērsti, pēdas kopā. Drīz vien esam gatavas nākamajam līmenim – pēc brīža iekāpjam un iekārtojamies iekarinātajos tīklos. “Elpojiet!” atgādina Adele. Par to pasmejamies, jo bažījoties, ka no slinga varētu izkrist, nudien esam aizturējušas elpu.
Brīdī, kad sēžot jūtamies diezgan droši, trenere parāda, kā, pozu nemainot, pagriezties ar galvu uz leju. Un pat man tas izdodas! Karājoties veicam vēl dažus roku un muguras stiepšanas vingrojumus. Kādubrīd šķiet, ka tomēr par ilgu – asinis pulsē galvā, un acis spiežas laukā no pieres. Atbalstos ar rokām pret grīdu un atliecu kaklu. Pulsēšana pierimst, toties, kad ir atļauts atkal atgriezties ierastajā stāvoklī, laikam to izdaru par strauju – melns vien gar acīm sagriežas.Bet tūlīt attopos un varu turpināt vingrot.
Kļūst aizvien sarežģītāk un interesantāk. Atkal kāpjam šūpuļtīklos, šoreiz – stāvus. Pēdas jāatbalsta tā, lai katru kāju var izvērst uz savu pusi. Jau atkal elastīgā auduma ietekmē stiepšanās iznāk dziļāka. Jūtu, kā stiepjas cīpslas un saites, bet, par brīnumu, nekas neplīst.
Kad kājas izstaipītas, laiks mugurai. Iesēžamies audumā, un pēc neilgas sagatavošanās ķermenis ir gatavs pozai, kad galva atrodas starp ceļgaliem. Tā vien šķiet, ka mugurkaulā uzradušies papildu skriemeļi, jo skaidrs, ka uz grīdas un pat gultā tā noturēties būtu grūti. Bet šūpuļtīklā – lūdzu! Nekas nespiež un īpaši arī nesāp, tomēr, iztaisnojot ķermeni, var atviegloti uzelpot.
Betmenu galerija
Bet tas nav viss! Adele demonstrē vēl kādu pozu, kas nesagatavotam ķermenim nav piemērota, – karāties ar galvu uz leju visā garumā. Citas dalībnieces drīz vien to izpilda un izskatās kā ziemojoši sikspārņi – īsta betmenu galerija! Man tā izstiepties nekādi neizdodas, kaut gan visādi nopūlos un arī baiļu izkrist vairs nav. Nekas, nākamreiz, tad gan, pie sevis apņemos.
Nodarbības nobeigumā – relaksējoša pagulēšana šūpuļtīklā visā garumā, rokas izstieptas aiz galvas. Jūtos šādu atpūtu pelnījusi, bet, kad pienāk trenere un saņem aiz rokām un visu ķermeni iekustina horizontālā viļņveida kustībā, jūtos lokana kā zivs ūdenī – neviena locītava vai skrimslis tam nepretojas. Pilnīga svētlaime!
Kad stunda pagājusi, galā ir arī aerojogas nodarbība. Jūtos nevis nogurusi, bet krietni izvingrinājusi ķermeni un ne pa jokam izstaipījusies. Pārņem gandarījums, ka esmu kaut ko darījusi sava rumpja labā un izmēģinājusi jaunas fiziskās aktivitātes.
Nākamajā un aiznākamajā dienā pēc nodarbības uzzinu, ka mugurā starp lāpstiņām un vēl dažās ķermeņa vietās man tomēr ir muskuļi – pēc mēreniem ikdienas treniņiem tie parasti nav sāpējuši, bet tagad ir pamatīgi jūtami.
