Kā sauc nodarbi, kurā nupat iesaistījās skolēni? 0
Tas bija apļa treniņš koordinācijas, līdzsvara, precizitātes un veiklības attīstīšanai.
Vai vakarā jums balss vēl skan?
Šķiet, es jau pēc vienas stundas būtu aizsmakusi! Skan, skan! Esmu jau pieradusi, bet, kad tikko sāku strādāt, reizēm tiešām balss aizkrita un nevarēju parunāt.
Kā iesaistījāties projektā Sporto visa klase?
Tika izsludināts, ka pilsētas, kurās ir olimpiskie sporta centri, var pieteikt pa vienai klasei šim projektam. Tā kā blakus mūsu skolai ir Zemgales olimpiskais sporta centrs, mums bija priekšrocības, tāpēc uzreiz pieteicāmies. Uzrakstīju pieteikumu…
Šie ir projekta Sporto visa klase bērni, tāpēc mums sporta stundas ir katru dienu. Vienu reizi nedēļā noteikti sportojam ārā, ja vien stipri nelīst. Ziemā ņemam šļūcamo inventāru un ejam uz BMX trasi, kas ir tepat netālu, – mēs sarunājām, un mums atļāva.
Jūs ne tikai strādājat skolā, bet arī trenējat skrējējus.
Pati sāku skriet pirms diviem gadiem, 2014. gadā. Kolēģe Aļona Fomenko no Sporta servisa centra aicināja: tu esi skolotāja, es – trenere, vadīsim kopīgus treniņus! Darījām to brīvprātīgi, bez samaksas, sadarbībā ar Nike + Run Club. Nospriedu, ka tā man būs jauna un laba pieredze, tāpēc piekritu. Sākumā atsaucība nebija īpaši liela, aptuveni 10–15 cilvēku, bet pagājušajā gadā uz pirmo nodarbību atnāca 50! Līdz gada beigām, protams, tik daudz nepalika.
Vai mērķis bija sagatavoties maratonam?
Sākumā mērķis bija sagatavoties Jelgavas pusmaratonam, bet mēs nolēmām, ka turpināsim un gatavosim skrējieniem Siguldā, Kuldīgā un citur, jo cilvēki ļoti gribēja. Arī mēs ar Aļonu braucām uz sacensībām atbalstīt savus dalībniekus un pašas piedalījāmies. Pagaidām skrienam piecu kilometru distances. Varbūt šogad noskriešu desmit, redzēsim.
Skriešana jums ir tuvākais sporta veids?
Agrāk es aktīvi nodarbojos ar akadēmisko airēšanu un arī tagad reizēm dodos paairēt. Ar skriešanu pašlaik vairāk aizraujos.
Kā izvēlējāties sporta skolotājas darbu?
Kad nodarbojos ar akadēmisko airēšanu, biju Latvijas airētāju izlasē. Kad beidzu mācīties, īsti nezināju, ko darīt un kurp iet. Man piedāvāja pastrādāt bērnudārzā un vadīt bērniem sporta nodarbības. Man ļoti iepatikās! Tā arī paliku izglītības jomā. Bērni man ļoti patīk, es viņus mīlu, tas ir galvenais! Skolā strādāju vairāk nekā 20 gadu.
Jūsu stundā neviens malā nesēž. Vai attaisnojošas zīmes neviens nenes?
Ir kaut kāds lūzums 7.–8. klasē. Tad vairs negribas pārģērbties, sasvīst, pēc stundas iet dušā, jo meitenes kautrējas cita no citas. Runāju par meitenēm, jo kopš 5. klases meitenēm un zēniem sporta nodarbības notiek atsevišķi. Tā ir vieglāk – varam vairāk nodarboties ar aerobiku, fitnesu. Ar puišiem nodarbojas sporta skolotājs vīrietis.
Protat atšķirt īstu ārsta zīmi no viltotas?
Jā, to var pamanīt. Mēdz gadīties, ka zvanām ārstiem un pārbaudām, bet tas notiek ļoti reti. Kopumā skolēniem sports patīk. Šī klase ar sportu vispār ir uz tu. Domāju, ka viņiem arī 7.–8. klasē nebūs nekādu problēmu. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija ir izveidojusi ļoti labu programmu vispārējai fiziskajai sagatavotībai, futbolam un peldēšanai. Izmantojam to, kaut ko mainot un pielāgojot. Taču mēs negatavojam olimpiešus. Galvenais, lai bērni ir aktīvi un izkustas vismaz 40 minūtes.
Cik daudz sporta stundu dienā vadāt?
Sešas vai septiņas… Jaunāko klašu skolēni enerģiju izsūc, bet ar lielākajiem ir vieglāk – viņi ir patstāvīgāki.
Ko darāt vakarā mājās?
Daudz ko! Reizēm lēnām paskrienu pa brīnišķīgo Pasta salu – tā man ir vislabākā atpūta, varu izvēdināt galvu. Ziemā tur ir slēpošanas trase, var arī paslēpot. Kopumā man labāk patīk aktīvā atpūta, nevis sēdēt uz dīvāna un skatīties televizoru. Brīvdienas pavadu kopā ar ģimeni, parasti kaut kur braucam, jo manējie nav mājās sēdētāji. Viena meita ir peldētāja, bet otra aizrāvusies ar teātri. Arī vīrs nodarbojas ar skriešanu. Pirmo gadu teica, ka neskries, bet pamazām es viņu iesaistīju.
Manuprāt, sporta skolotāju ieguldījums bērnu veselībā nav mazāks kā ārstiem. Galvenais, lai bērniem sports iepatiktos. Lai stundas būtu daudzveidīgas, gan ar aktivitātēm ārā, gan telpās. Es redzu, ka patīk, skolēni skriešus skrien uz sporta stundām, jo nav vairs tā kā agrāk – nenoskrēji, viss, divnieks!
Vai jūs nedzenat skolēnus skriešus apkārt skolai?
Skriešana viņiem patīk… nu, tā. Bet es skrienu kopā ar viņiem. Atļauju arī uzlikt austiņas ar mūziku vai sarunāties. Ja var sarunāties, tas nozīmē, ka skrien normālā tempā. Protams, nevaru skriet astoņas stundas pēc kārtas, tomēr cenšos to darīt ar katru klasi.
