Vija Beinerte: Zaļš ir jauns sarkanais. jeb kas kopīgs Salemas raganu prāvām ar klimata hunveibiniem 56
“Zinātnei par klimatu nav jābūt politizētai, savukārt klimata politikai jābalstās zinātniskos faktos.” Tā teikts šā gada 23. septembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram nosūtītajā ziņojumā “There Is No Climate Emergency” (“Klimata ārkārtas situācija nepastāv”), ko parakstījuši vairāk nekā 500 zinātnieku un klimata izpētes speciālistu.
Iesnieguma autori lūdz beidzot sarīkot augsta līmeņa diskusiju, kurā būtu ļauts izteikties ne tikai vides aktīvistiem, bet arī zinātniekiem. “Audiatur et altera pars! – Ļaujiet runāt arī otrai pusei!”
Mūsu planētas klimats nekad nav bijis viendabīgs un pastāvīgs, par to liecina arheoloģiskie izrakumi un zinātniski pētījumi. Iesniegumā norādīts, ka Zemes iepriekšējā atdzišana beidzās ap 1850. gadu, tāpēc tagad mēs piedzīvojam kārtējo sasilšanas periodu. Taču “nav statistisku pierādījumu tam, ka globālā sasilšana izraisītu vai pastiprinātu viesuļvētras, plūdus, sausumus un citas dabas katastrofas.” Turklāt pēc zinātnieku domām sasilšana notiek daudz lēnāk, nekā to apgalvo vides aktīvisti.
Vienlaikus zinātnieki brīdina, ka “plānotie CO2 samazināšanas risinājumi ir ne vien dārgi, bet arī postīgi. Piemēram, vēja turbīnas nogalina putnus un sikspārņus, bet palmu eļļas plantācijas iznīcina mūžamežu bioloģisko daudzveidību.”
Vēl zinātnieki uzsver, ka “CO2 nav piesārņotājs. Tas ir svarīgs visai dzīvībai uz Zemes. Fotosintēze ir svētība.
CO2 ir labvēlīgs dabai, apzaļumojot zemi: papildu CO2 daudzums gaisā ir veicinājis augu biomasas pieaugumu.
Tas ir nepieciešams arī lauksaimniecībai, jo palielina ražu”.
“Klimata ārkārtas situācija nepastāv. Panikai un trauksmei nav iemesla. Mēs kategoriski iebilstam pret kaitīgo un nereālistisko CO2 nulles līmeņa politiku, ko ierosināts īstenot līdz 2050. gadam. Ja parādīsies labāki risinājumi, un tādi noteikti būs, mums ir pietiekami daudz laika to rūpīgai izvērtēšanai un ieviešanai. Starptautiskai politikai ir jārūpējas par drošu un jebkurā laikā visiem pieejamu enerģijas veidu,” teikts nobeigumā.
Īstenībā risināmas, turklāt neatliekami, ir pavisam citas problēmas. Piemēram, vides piesārņojums – no plastmasas līdz medikamentiem un radioviļņiem.
Taču tas nav korporācijām izdevīgs temats. Gluži tāpat kā fakts, ka ne jau resursu trūkums apdraud planētu, bet nesaprātīga to izlietošana un nemitīgi kultivētais patērētāju sindroms.
Pa tam meitene Grēta paredz drīzu pasaules galu, turklāt atšķirā no zinātniekiem savu vīziju pauž no ANO ģenerālās asamblejas tribīnes. Kā viņa ir nokļuvusi tur, kur zinātnieki netiek?
Kad Grēta 2018. gada 20. augusta rītā apsēdās pie Zviedrijas parlamenta, līdzās noliekot kartonu ar uzrakstu “Skolstrejk för klimatet” (“Bastoju par klimatu”), Ingmars Renchogs, “We Don’t Have Time” dibinātājs, esot nejauši gājis garām. Renchogu iedvesmojusi meitenes ideja, tāpēc viņš nekavējoties nopublicējis viņas foto savā personiskajā “Feisbuka” profilā. Jau pēcpusdienā laikrakstā “Dagens Nyheter” parādījās Grētas seja un stāsts.
Tīkls “We Don’t Have Time” tika radīts 2017. gada nogalē nolūkā “saukt pie atbildības valdības un uzņēmumus par klimata pārmaiņām, izmantojot sociālo mediju spēku”. Tā dibinātājs Ingmars Renchogs nav vides aktīvists. Gan viņš, gan viņa partneris Dāvids Ūlsons ir pieredzējuši finanšu speciālisti.
Pirmais, ko var izlasīt, atverot “We Don’t Have Time” lapu, ir: “Kā likt 130 miljardus eiro lieliem pensiju uzkrājumiem darboties klimata labā”.
2018. gada maijā Renchogs satikās ar Grētas māti, kas ir ne vien operdziedone, bet arī vides aktīviste. Drīz pēc tam vairākiem jauniešiem, kas bija piedalījušies vides jautājumiem veltītā konkursā, starp kuriem bija arī Grēta, viņš izstāstīja savu “Bastoju par klimatu” ideju. Grēta vienīgā bija ar mieru pamest skolu.
Renchoga projektam vajadzēja jaunu seju, un viņš to atrada.
Tagad Grētai ir miljoniem sekotāju, kas gatavi neiet skolā, protestējot pret klimata pārmaiņām. Diemžēl itin bieži aiz sevis viņi atstāj drazu kalnus.
Kāda ir Grētas vēstījuma būtība? “Jūs esat nozaguši manus sapņus un manu bērnību! Kā jūs uzdrīkstaties?!” Īsāk sakot, kā jūs, politiķi un pārējie pieaugušie, esat uzdrīkstējušies neatrisināt visas problēmas! Jūsu dēļ man jādzīvo pasaulē, kurā nav likvidēta nabadzība, vardarbība un kari! Kā iespējams, ka jērs un lauva nedzer ūdeni no vienas bļodas?
Grētai piemīt īpašas spējas. Grāmatā “Ainas no sirds. Mūsu dzīve klimatam” viņas māte raksta: “Grēta spēj redzēt ogļskābo gāzi ar neapbruņotu aci.”
Grēta precīzi zina, kad pienāks pasaules gals. Aprīlī, tiekoties ar britu parlamentāriešiem, viņa teica, ka tas būs “pēc 10 gadiem, 250 dienām un 10 stundām”.
Amerikā 17. gadsimta beigās notika tā sauktās Salemas raganu prāvas. Uz nepilngadīgu meiteņu it kā pārdabiskos redzējumos balstītu liecību pamata 19 cilvēki tika sodīti ar nāvi pakarot, vienu nomētāja ar akmeņiem, ap 200 – apcietināja.
Salemas raganu prāvas bija spontāni uzliesmojusi masu histērija. 20. gadsimtā totalitārie režīmi pusaudžus savās interesēs izmantoja jau gluži apzināti – pionieris Pavļiks Morozovs un hunveibini tam ir baisa liecība.
Daudzos foto līdzās Grētai redzama vācu politoloģe Luīze Marija Neibauere, Sorosa “Open Society” fonda darbiniece.
Šā gada sākumā Grētas publicitātes kampaņā iesaistījās tik nopietnas globālistu struktūras kā Romas klubs un “Globālais Maršala plāns”, ko vada labi zināmais klimata pārmaiņu ideologs Als Gors.
Zviedru Riksdaga deputāti no Kreisās partijas un Norvēģijas Stortinga deputāti no Sociālistu kreisās partijas, kas abas apvieno neomarksistus, LGBT aktīvistus un radikālās feministes, ir nominējušas Grētu Nobela Miera prēmijai.
Zaļš ir jauns sarkanais – kā teiktu modes blogeri. Vides aizsardzība ir svarīga, ļoti. Taču arī te ir smalka robeža, kuru radikālie liberāļi cenšas noārdīt. Zaļais globālisms grib panākt centralizētu kontroli. Zaļais patriotisms sakņojas gribā veicināt savas tautas un planētas spēju dzīvot.
Tāpēc man tuvāks ir Bojans Slats, kas, vēl padsmitgadīgs sērferis būdams, nevis pameta skolu un kaut ko pieprasīja no valdības, bet izdomāja, uzkonstruēja, patentēja un ieviesa ierīci, kas savāc okeānā peldošās drazas.
Man tuvāka ir Vita Jaunzeme, kas ieraudzījusi, cik piemēslots ir Šmerļa mežs, paņēma cimdus un maisu. Sapratusi, ka viena netiks galā, iedvesmoja Latvijas olimpiešus, bet olimpieši – skolēnus un studentus. Tā sākās projekts “Pēdas”, kas tagad ir pāraudzis Latvijas Lielajā talkā.
Tā ir cīņa nevis ar sekām, bet ar cēloni.
Jo ne jau klimata pārmaiņas ir problēmu sakne, bet gan cilvēku alkatība, varaskāre, tuvredzība, stulbums un slinkums.
Vai pret to var cīnīties ar protesta mītiņiem? Tas katram jāizlemj pašam.
