Vistrakākās mežonības iezis – Dzilnas iezis 0
Mēs ar Līgu Eglīti turpinām pētījumus par Amatas–Amadas izcilajiem iežiem. Iedziļinoties Amatas nesenajā ģeoloģiskajā vēsturē, arvien jauni un lielāki brīnumi atklājas mūsu acu priekšā. Šis raksts ir turpinājums diviem iepriekšējiem par Zvārtes iezi un Gulbju stabu.
Visilgāk nezināmais, visgrūtāk pieejamais, visātrāk brūkošais, jūkošais, jukušais, viskrāsainākais – zila glūda, zaļi un sarkani māli, ziemās daudzkrāsaini ledussienu lējumi, dubļu putras notecējumi, rudi, robaini smilšakmeņu kluči kā mūris kvadru rustikā no piramīdu laikiem, pa augšu gludas baltā smilšakmens sienas.
Te izskatās kā katastrofa pēc zemestrīces. Tādu ārdīšanās mežonību var redzēt tikai visstraujākās upes Amatas–Amadas krastā starp Pērļupes un Kumadas ietekām. Amata izskalo klints pamatus, avoti urbina un grauj 380 miljonus gadus vecos devona iežus no iekšpuses.
Dramatiska dabas mežonība un ģeoloģiska daudzveidība šā vārda labajā nozīmē. Koki no milzīga augstuma krituši ar galotnēm Amatā. Pavasara ledi tos nodrāzuši kā baltus kaulus. Citi ar zemes blāķi nobrukuši no pašas augšas, “kājās stāvēdami”, tagad izbiedēti pieslējušies sarkanajai sienai, mēģina zaļot 40 metrus zemāk. Kritušo un aplūzušo koku stumbeņi līdzīgi iedragātiem lielgabalu stobriem izslienas no klints kā no sena cietokšņa mūriem. Apakšā pār izbrukušo iezi virs tukšuma nokāries garās lokanās sakņu virvēs saturēts augsnes un krāsainu sūnu tepiķis, uz kura zied nebēdnes brūklenes kā izšūtu baltu pērļu rindas.
Dzilnas iezis ir kā milzīga pārsista māla bļoda, no kuras atlikusi viena puse ar izdrupušām malām. Avoti, kas izplūst ieža augšmalā, palīdz to ārdīt no augšas. Viens tāds avots iezī izveidojis robu kā šahtu, kā milzīgu katlu ar 7 m augstām sienām. Tur karājas 6 m augsts sakņu plīvurs. Divi avoti, pārvērzdamies 5 m augstā ūdenskritumā, grauj iezi un veido šo katlu. No augšas izplūstošie dzelzsavoti lielu daļu balto smilšakmeņu ir nokrāsojuši sarkanus. Kāpēc šī dabas mežonība ir skaista? Pati daba attīra ainu plašai panorāmai.
Upe šalc dziļi lejā, mežu ielokā. Te viss ir dabas spēku ziņā. Dzilnas iezī notiek visaktīvākie sāniskās erozijas un sufozijas procesi Latvijā. Sakaltuši sarkano mālu noslīdējumi atgādina sastingušas lavas straumi.
Par Dzilnas iezi tāpat kā par visiem citiem Amatas iežiem nav nevienas teikas, neviena nostāsta.
Brūkošo iezi iecienījuši neskartas pirmatnējās dabas draugi un fotogrāfi, neparasto dabas skatu mednieki. Ziemā te sanāk aktīvākie tūristi, alpīnisti, lai mācītos kāpšanu pa ledus sienām, jo Dzilnas iezī veidojas visaugstākie leduskritumi, kas pārsniedz desmit metrus.
Dzilnas iezi apmeklē arī Austrumu filozofi un ekstrasensi, lai sēdētu augšā kraujā virs bezdibeņa un meditētu.
Kā izmērīt Dzilnas iezi?
Līdz šodienai Dzilnas iezis nav precīzi izmērīts, tāpat kā Zvārtes iezis. Pēc krievu armijas smalkākajām kartēm, salīdzinot reljefa augstuma līnijas un upes līmeni, iznāk, ka mežonīgais iezis ir 40 m augsts. 1993. gada ziemā ar vienkāršiem trigonometrijas paņēmieniem tiešu mērījumu ceļā Aigars Liepiņš ieguva ieža augstumu 36,5 m.
Dzilnas ieža profilā izdalās četri slāņi, četri veidoli.
1. pakāpe. Pašā apakšā pie upes – noturīgs sarkanīgs mālu slānis, kas iezim veido apakšējo pakāpi līdz 5 m augstumam, 30 leņķa grādu slīpumā.
2. pakāpe. Vertikāla, blokos sadalījusies smilšakmens siena, ap 10 m augsta.
3. pakāpe. Atkal 30 grādu nogāze līdz 8 m augsta. Tajā jau labi ieaug jauns mežs. Te iespējams arī pārvietoties, ja māk labi noturēties, un var aplūkot avotu ūdenskritumus.
4. pakāpe. Vertikāla baltā smilšakmens siena ap 10 m augsta.
Interesanti, ka māla slānekļi pret izskalošanu, ko rada Amatas straume, ir daudz noturīgāki nekā smilšakmens un dolomīta slāņkopas. Pēc vietējo iedzīvotāju liecībām var spriest, ka visstraujāk iezis ir brucis un gāzies pagājušā gadsimta 70. gados. Tagad trakākās mežonības iezim jau iestājas daļējs miera laiks, par ko liecina trešajā pakāpē labi ieaugušie koki.
1993. gada vasarā spēcīga vētra nogāza cēlās egles un mežu virs mežonīgā ieža sešu hektāru platībā. Nākamajos gados ar Gaujas nacionālā parka gādību lauztos kokus sazāģēja un iestādīja jaunu mežu. Bet kas tev deva – mežonīgie aļņi un brieži to saprata citādi un garšīgos stādījumus apēda.
Dzilnas ieža vēsture
Patiesībā vēsture šim iezim ļoti īsa, lai neteiktu, ka nav vēstures. Neviens šo iezi nav fotografējis vai zīmējis ne cara laikā, ne Latvijas laikā, ne Otrā pasaules kara laikā. Neviens nav arī pieminējis un vārdā saucis! Bet kā to varēja pieminēt, zīmēt un vārdā saukt, ja vārda nezināja?
Latvijas laikā 30. gados ģeologs, fizioģeogrāfs, arheologs Kārlis Ašmanis pētīja Amatas iežus, jo rakstīja grāmatu par Gauju un tās pietekām. Viņš vāca materiālus un izstaigāja Amatas stāvos, augstos krastus un kraujas, bet tādu Dzilnas klinti nepieminēja. Vai nezināja? Varbūt neatrada?
Pirmais, kurš šo iezi nosauca vārdā, bija tūrisma ceļvežu rakstītājs R. Vētra. 1956. gadā ceļvedī “Sigulda” 61. lpp. viņš raksta: “Aptuveni kilometru aiz Kumadas ietekas Amatas krastā paceļas 41 m augstā Dzilnas klints, no kuras paveras skaists skats uz pretējo krastu ar mežiem apaugušajiem pauguriem…” 1970. gadā šajā vietā nonāk Amatas pētniece, rakstniece Melānija Vanaga; viņa ir uzzinājusi un raksta: “Šis nosaukums neesot sens. Tā reiz (?) virs klintīm brokastodami, tās nosaukuši ekskursanti, un nosaukums iegājies.”
Dzilnas klints – šāds nosaukums starp Amatas krastu vietvārdiem (toponīmiem) ir neatbilstošs svešķermenis un liecina, ka autors R. Vētra nav sapratis vietvārdu jēgu un vērtību. Pirmkārt, Amatas krastos nekad neviena klints nav bijusi, lai gan šīs upītes trakules krastos ir visvairāk un visaugstākie iežu atsegumi Latvijā, visus tos sauc tikai par iežiem vai visbiežāk sieviešu dzimtē – ieze, piemēram, Zvārtes ieze. Šāda pieeja ir arī loģiska, jo Amata–Amada savus krastus ļoti ātri ārda un tie īsti neatbilst stiprajam klints jēdzienam.
Otrkārt, visbiežāk iežu nosaukumi atvasināti no tuvējo māju vai apdzīvoto vietu vārdiem, retākos gadījumos pēc objekta īpašām pazīmēm, kā, piemēram, Zaļais iezis, Lustūzis, Dolomītu krauja un tamlīdzīgi. Kāpēc autors 1956. gadā ir izvēlējies nosaukumu Dzilnas klints, viņš paskaidrojumu nav devis. Tagad man šī meklēšana un urķēšanās ap vietvārdiem dod iespēju saprast, kā un kāpēc radušies aplami nosaukumi un kāpēc ir sakropļoti senie vecie. Bet šajā gadījumā vietvārda vēsture par Dzilnas klinti palīdz tuvināt sapratni par vismežonīgākā ieža vēsturi un vecumu. Ņemot palīgā faktu par Dzilnas ieža ārkārtīgi ātro eroziju, brukšanu, varam mēģināt rēķināt, kur ieža krauja un upes krasts atradās pirms 50 vai pirms 100 gadiem. Ja mēs zinām ieža vidējo nobrukšanas ātrumu vienā gadā, tad, reizinot to ar gadu skaitu, varētu aprēķināt un zināt, kurā vietā iezis atradās pirms 100 gadiem. Ja tā, tad izskatās, ka iezim tur vairs vietas nebija. Pilnīgs ziņu trūkums par iezi pirms 1956. gada un mežonīgā ieža brīnumātrā brukšana mani iedrošina atkal izvirzīt pārsteidzošu versiju – ļoti iespējams, ka Dzilnas ieža Latvijas laikā vēl nebija vai arī tas bijis visai niecīgs.
Treju rakstu kopsavilkums – pārdrošais slēdziens • Pirmā pasaules kara laikā izveidojās Zvārtes iezis – skaistākais Latvijā. • Otrā pasaules kara laikā izveidojās Dzilnas iezis – vismežonīgākais Latvijā. • Atmodas laikā Amata–Amada izveidoja visbrīnumaināko smilšakmens skulptūru – Gulbju klints stabu. Diemžēl tas sabruka 2002. gadā. |
