Visaugstākais ordenis – buča uz vaiga. Saruna ar Ināru Mūrnieci 12
Par Saeimas priekšsēdētāju nu ir kļuvusi kādreizējā “Latvijas Avīzes” žurnāliste, mūsu kolēģe INĀRA MŪRNIECE. Maza, gandrīz ēteriska, sirsnīga būtne ar milzonīgu krampi un nemaldīgu sava ceļa izjūtu. Bērnībā Ināra kā vecākā māsa rūpējās par četriem jaunākajiem bērniem ģimenē, bet tagad viņas atbildība un rūpes ir ieguvušas citas dimensijas. Mīļajai Latvijai viņa ir gatava atdot savu laiku, enerģiju, gudrību un pieredzi.
– Kopš 4. novembra esi jaunās Saeimas spīkere. Kādas ir pirmās sajūtas un atziņas šajā amatā?
– Es to uztveru kā ļoti lielu atbildību un kā darbu, kas no cilvēka prasa ārkārtīgi daudz. Visa dzīve uz noteikto laika posmu, kamēr pildi šo amatu, ir ziedota šim darbam. Personiskā brīvība ir krasi ierobežota, un tas ir saprotami, jo esi valsts seja, uz tevi skatās un tevi vērtē visi. Tā ir iespēja strādāt savai valstij, un, kamēr vien man šāda iespēja tiks dota, es darīšu visu, kas no manis ir atkarīgs. Ar biroja darbiniekiem esam vienojušies, ka mums būs tikai viena brīvdiena nedēļā. Darbadienas sākas ļoti agri un dažkārt ieilgst līdz desmitiem. Vienlaikus ar ikdienas pienākumiem klāt nāk gatavošanās ES prezidentūrai – tas ir liels ārpolitiskais darbs, kā arī gatavošanās ārvalstu vēstnieku vizītēm.
– Saeimas vadītājs ir otra augstākā amatpersona valstī aiz Valsts prezidenta, kam arī pienākas apsardze. Vai nav dīvaini, ka tagad tevi pavada miesassargi?
– Tā nav privilēģija, bet ierobežojums, ar ko šajā amatā ir jārēķinās. Lai apsardzes pasākumi netraucētu līdzcilvēkiem, esmu pārrunājusi šo situāciju ar drošības dienestiem, un esam vienojušies par pārmaiņām apsardzes darbā. Piemēram, pa Saeimu pārvietoties bez apsardzes, esam vienojušies arī par to, ka manu kabinetu diendienā nevajag apsargāt. Kur un kad vien iespējams, iešu kājām. Esmu pārrunājusi iespējas samazināt drošības pasākumus visur, kur vien tas iespējams. Vienmēr esmu priecājusies par katru iespēju satikties un aprunāties. Apsardze man nekad nebūs mūris, aiz kura paslēpties no cilvēkiem.
Es patiesi Latvijā nejūtu sev nopietnu apdraudējumu. Vienmēr esmu gājusi tur, kur uzskatījusi par vajadzīgu iet, teikusi gan atzinīgus, gan ļoti skarbus vārdus, kur un kad vien to esmu uzskatījusi par nepieciešamu, un nekad neesmu baidījusies par savu drošību
