Guna Roze: Kā no autoru saražotā ūdens izfiltrēt vīnu un tad padarīt to baudāmu? 16
Kā var zvaigznes saskaitīt? Pēc kādiem kritērijiem ir aprēķināts, ka Latvijā mākslu un kultūru patērē vien 10 līdz 15% sabiedrības?
Šis ir retorisks jautājums, jo pētījumu kritēriji ir pieejami publiskajā telpā. Tomēr gribas iebilst šai matemātikai. Ja vien cilvēks nedzīvo džungļos, tad, kaut melns aiz naga, bet kultūru patērē visi 100% iedzīvotāju – pat tie, kas nelasa grāmatas, neiet uz izstādēm, koncertiem un pat ne uz vasaras izrādēm lauku estrādēs. Jo dziesmas un pļāpas radio taču viņi dzird. Būs netīšām redzējuši arī kādu gleznas reprodukciju uz vietējā afišu staba. Žēlīgi, bet tieši tā notiek katra indivīda kultūras patērēšana, un kaut neapzināti, bet veidojas izpratne par dzeju, mūziku, valodu.
Šādas pārdomas radās, pagājušajā nedēļā (26. jūlijā) “Kultūrzīmēs” izlasot Aivara Eipura eseju “Kā rakstniekam ar redaktoru lappušu skaitu samērot”. Kā mēdz teikt, arī es zem tās parakstos. Piecus gadus vadot Tukuma Literātu apvienību, it bieži nācies sastapties ar uzstājīgu attieksmi, ka redaktors pie autordarba nav laižams – visu sabojās. Brīžiem gribas atmest ar roku šai cīņai ar vējdzirnavām, jo galu galā šādas attieksmes paudēji tālāk par “samizdatiem” nav tikuši. Cilvēks orķestris pats kaut ko uzraksta, pats samaksā par nodrukāšanu (vai arī izsit naudu no pašvaldības) un pats pēc tam savu ģeniālo grāmatu izdāļā vai pūlas pārdot.
Redaktors ir vajadzīgs visiem autoriem – arī tiem, kam jau plaši zināms vārds. Protams, pirmais redaktors ir pats autors, un, jo bargāks pret sevi, jo iznākums ir labāks. Ojārs Vācietis šajā ziņā ir viens no uzskatāmākajiem piemēriem – viņa papīros atrasts teju rekordskaits labojumu. Vai tāpēc, ka viņš būtu švaks dzejnieks? Vai tāpēc, ka dzejai redaktors nav vajadzīgs? Arī man, tāpat kā Eipuram, šķiet, ka autoram savs darbs jānostrādā vismaz par 90 procentiem, pirms to rāda izdevējam. Bet trakums tāds, ka autori ir pārliecināti par visiem 100, ka viņu darbs ir gatavs, un āmen! Es to pat nenojaustu, ja pēdējo piecu gadu laikā nebūtu lasījusi vairākus “pilnīgi gatavus” prozas darbus, kur (atkal citēju Eipuru) kāda otršķirīga epizode nebūtu izstāstīta visos smalkumos, bet svarīgāka – tikai ieskicēta. Bet ūdens nosmelšana ir tikai redaktora darba ziediņi. Grūtāk ir no šī ūdens izfiltrēt to vīnu, kas tur patiešām ir, un tad padarīt to baudāmu. Pateicoties redaktoram, lasītāji bieži vien ir pasaudzēti pat nevis no ūdens, bet no netīra ūdens dzeršanas. Jo, ak vai! – arī valoda bieži vien ir ne vien trūcīga, bet arī pamatīgi piesārņota.
Kuriozs ir paradokss, ka redaktora vārdu var atrast visās izcilākajās dzejas un prozas grāmatās, bet tā trūkst “samizdatos”. Lai gan nu jau formāli sāk parādīties arī tajos – tā izskatās nopietnāk. Taču pietiek izlasīt pirmās rindas vai pantus, lai taptu skaidrs, ka redaktors no šā sacerējuma stāvējis tikpat tālu kā gaļa no desas. Ir bijis arī otrādi; lasu prozu un domāju, nez kāds tas ir bijis pirms redaktora pieskāriena? Iespējams, tas ir kāds no tiem gadījumiem, par ko runā Eipurs, – kad “ir izcils materiāls, bet “ģēnijs” nespēj darbu novest galā”. Jo ir detaļas, kas nodod autora nevarību, iedomību vai ietiepību cīņā ar redaktoru, kurš gribējis viņa lielisko darbu “sabojāt”.
Mēģināšu iezīmēt šīs esejas kopējā vēstījuma saistību ar sākumā pieminēto popkultūras ietekmi uz kultūras patērētājiem. Redz, ja man gribas baudīt ne tikai melodiju, bet arī labu dzeju, es uzlieku kādu vecu Paula plati ar Petera vai citu talantīgu dzejnieku dziesmu tekstiem. Tur ir “Cielaviņa”, “Pāri dzelmei”, “No nakts uz rītu”… Paulam ražīgajos laikos katru gadu iznāca pa lielajai platei (tur bija tie labie teksti) un šad tad (var pajokot, ka garajos gados) mazās platītes ar nosaukumu “Joku dziesmas”. Mūsdienu latviešu estrādē 80% ir joku dziesmas. Gadiem ilgi pārtiekot no šīs “mākslas”, rodas rakstnieki, kuru sacerējumos redaktoram jāsadala atsevišķos traukos netīrais ūdens un vīns. Jo tad, ja reiz izdevējs darbu paņēmis un uzticējis redaktoram, tur ir arī vīns.
