Uldis Šmits: Viņi ierodas 14
“Troļļus” un Kremļa draugus gaida spraigs darba cēliens. Viņiem būs grūti iztēlot Kanādu par Vašingtonas klēpja sunīti un kanādiešu karavīrus Latvijā – par pūstošo Rietumu imperiālisma sūtņiem. Kanāda vienmēr akcentējusi savu īpašo nostāju, kura vēl vairāk izpaudusies kopš iepriekšējām vēlēšanām, kad konservatīvo valdības galvu Stīvenu Hārperu nomainīja liberālais premjers Džastins Trudo. Viņa un ASV prezidenta Donalda Trampa uzskati krasi atšķiras diezgan daudzos būtiskos jautājumos, piemēram, vides politikā, imigrācijas lietās un attieksmē pret Eiropu. Toties nemainīgs palicis Kanādas atbalsts Ukrainai un Krievijas agresijas nosodījums.
Tieši šīs agresijas dēļ Ziemeļatlantijas līguma organizācija pieņēma lēmumu stiprināt alianses austrumu flanga aizsardzības spējas un NATO dalībvalsts Kanāda lika pie malas savu ierasto atturīgumu militārajā jomā un piekrita uzņemties bataljona lieluma daudznacionālās kaujas grupas vadību Latvijā. Kanādai savu vienību dislocēšana izmaksās apmēram 350 miljonus dolāru, bet nav dzirdēts, ka šo izdevumu nepieciešamība tiktu apstrīdēta valdības vai opozīcijas lielajās partijās. Politiskās aprindas kopumā vieno pārliecība, ka starptautisko tiesību normas un sabiedroto valstu starptautiski atzītās robežas ir vērts aizstāvēt.
Baltijas valstu pagātnes pieredze neatstāj pārāk daudz vietas šaubām par kolektīvās drošības nozīmīgumu un arī par to, kādai vajadzētu būt mūsu pašu attieksmei. Tā faktiski ir pati svarīgākā. Tāpēc hibrīdais pretinieks iegulda tik daudz pūļu un naudas, lai baltiešu pilsonisko pārliecību iedragātu. Kanādieši, tapāt kā briti, vācieši un citi Baltijas telpas aizsardzības spēju stiprināšanā iesaistītie, kļūst par informatīvo uzbrukumu mērķiem. Šādu situāciju jau pērn paredzēja (intervijā Kanādas medijam “iPolitics”) Kanādas bruņoto spēku izlūkdienesta vadītāja vietnieks Stefans Bērts: “Tiks radīta nemitīga ziņu un publisko incidentu straume, kas liks uzdot jautājumus par to, ko NATO dara Austrumeiropā.”
Turklāt atsevišķas Latvijas politikā redzamas figūras jau paguvušas salīdzināt alianses patiesībā visai niecīgo klātbūtni gan ar 1940. gada okupāciju, gan ar 1939. gada t. s. bāzu līgumu, kas šo okupāciju ievadīja. Vēstījums par NATO kaitīgumu parasti ir pasniegts komplektā ar mājieniem par Latvijas nepareizi izdarīto – no mājienu devēju viedokļa raugoties – ģeopolitisko izvēli. Pareizā tādos gadījumos paliek skaidri nenosaukta, bet, cik noprotams, atrodas kaut kur starp Baltkrievijas prezidenta Lukašenko un Moldovas prezidenta Dodona politisko pozicionēšanos. Interesants piemērs bija aprīļa vidū publicētā SKDS aptauja “Sankcijas un NATO Latvijas iedzīvotāju vērtējumā”, kas sarīkota pēc Eiropas Parlamenta deputāta Mamikina pasūtījuma. No rezultātu interpretācijas, protams, izrietēja, ka iedzīvotāju vērtējums ir negatīvs. Attiecībā uz Ziemeļatlantijas aliansi jautājums skanēja: “2017. gadā Latvijā jau esošo NATO karavīru kontingentu papildinās vēl citu NATO valstu karavīri. Pēc jūsu domām, kādā veidā šis fakts varētu ietekmēt Latvijas un Krievijas attiecības?” Tas vedināja secināt, ka Latvijā jau esošais “kontingents” (īstenībā Latvijas bruņotie spēki bez pienācīgas pretgaisa aizsardzības, transportlīdzekļiem un pārējā elementāri nepieciešamā) saņems kaut kādu satriecošu “papildinājumu” (kas gan drīzāk ir simbolisks solidaritātes apliecinājums). “Šis fakts,” saskaņā ar vienu no piedāvātajiem atbildes variantiem, kam sliecās piekrist 35% respondentu, “paaugstinās militārās sadursmes risku starp Latviju un Krieviju.” Nenoliedzami, riski pastāv, tomēr to galvenais avots nav “kontingents”, bet Kremļa politika, kura nevienā aptaujas ievadfrāzē vai jautājumā netika pieminēta.
Jāatgādina arī par kādu citu aptauju – februārī publiskotu un tāpat SKDS rīkotu, taču veiktu pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma. Tajā noskaidrots: 59% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka NATO klātbūtne palielina Latvijas drošību.
Ej nu tiec gudrs. Bet gan jau, kā saka, savējie sapratīs.
