Agris Liepiņš: Kāpēc vēl arvien esam atkarīgi no Krievijas? 46
Latvijas valsts pastāvēšanas pirmajos gados iznāca humora žurnāls “Svari”. Kādā numurā bija publicēta karikatūra – latvju zeltene ar trīs zvaigznēm vainagā prasa dzelzceļa konduktoram: “Sakiet, lūdzu, no kura perona atiet vilciens uz nākotni?” Konduktors, ūsās smīnēdams, atbild: “No blakus perona. No šā vilciens dodas uz Krieviju.” Pārsteidzoši, bet gandrīz simt gadus vecā karikatūra precīzi attēlo situāciju mūsdienu Latvijā.
Latvijas politiskā elite nebeidz apgalvot, ka vēlamies būt pieskaitīti Rietumu demokrātijām, ka gribam būt eiropeiska valsts un savu likteni nesaraujami saistīt ar eiropeisko kultūrtelpu un biznesa vidi. Savukārt reālajā dzīvē vērojamas pilnīgi pretējas tendences. Jau gadiem atrodamies un vēl kādu laiciņu atradīsimies pilnīgā atkarībā no Krievijas gāzes piegādātāja. Nu labi, tie veci līgumi, tur grūti ko mainīt. Tāpat vecas lietas ir Krievijas miljonāru piesaistīšana “Krājbankai”, tam sekojošā bankas izlaupīšana un maksātnespējas pasludināšana. Ķemeru sanatorijas pārdošana izsolē naudīgam investoram no Krievijas un likumsakarīgā palikšana ar garu degunu. Piemērus var saukt un saukt. “Vienotības” vadītā Satiksmes ministrija vairākas reizes izgāza jaunu dzelzceļa vagonu iegādi Eiropā un beidzamajā laikā piedāvā pirkt mazlietotus vagonus no Krievijas. Tos, kurus ražoja Soču olimpisko spēļu vajadzībām un nosauca skaistā vārdā – bezdelīga. Labi, paraudzīsimies aviācijas nozares virzienā. Valdības ieskatā, lai glābtu vienīgo nacionālo aviosabiedrību, jāpiekrīt šaubīga investora prasībai iegādāties Krievijā ražotas lidmašīnas. Tādas, ar kurām Eiropas Savienībā neviens nelido. Lieki piebilst, ka veiksmīga iepirkuma gadījumā Latvijas valstij piederošā aviokompānija uz ilgu laiku kļūs atkarīga no tikai Krievijā ražotām rezerves daļām. Dažbrīd liekas, ka vienīgā joma, kurā mēs nebūsim atkarīgi no Krievijas piegādēm, ir militārā joma. Un arī tikai tāpēc, ka NATO standarti to nepieļauj.
Latvijā nekādi nespējam pāriet uz Latvijas valsts apmaksātu izglītību vienīgi valsts valodā. Nelīdz argumenti, ka tā rīkojas visas attīstītās Eiropas valstis un izglītības nodrošināšana vienīgi valsts valodā ir vienotas politiskās nācijas veidošanas instruments. Tāpat deputāti nespēj pieņemt likumu, kurš ierobežotu krievu valodas skanēšanu Latvijā reģistrētajās radio frekvencēs. Citējot Kārli Skalbi: “Es nezinu, kāpēc krievu valodai dod priekšrocības, jo viņa sistemātiski pumpēta gadu desmitiem mūsu galvās, un vēl uz ilgiem gadiem tās krājums neizsīks no tautas.”
Krievija vismaz tuvākajā pārskatāmā nākotnē nebūs nākotnes valsts, kaimiņzemē notiekošie procesi liecina par atgriešanos dziļā pagātnē. Pat krītot Putina režīmam, krievu tautas atveseļošanās būs ļoti ilga. Pārāk masīvi šobrīd strādā Krievijas propagandas mašinērija, caur tās dzirnavām izmaltos vienas dienas laikā pie sajēgas nedabūs. Krievijā pēc būtības nav noticis destaļinizācijas process, nav apjausti un atzīti komunistu noziegumi pret savu tautu. Drīzāk otrādi – šodienas Krievijā ir vērojama Staļina laiku reabilitācija un pat glorifikācija. Tāpat domāju, ka nesagaidīsim arī deputinizāciju. Nav izprotama mūsu politiķu vēlme glābiņu meklēt Krievijas plašumos. Latvija sāk atgādināt augli, kurš no ārpuses spīdīgs un atbilstošs Rietumu tirgum, bet iekšpusē čum un mudž no krievu “investoriem”.
Maz iepriecinoša arī Eiropā. Bēgļu krīze radījusi lielas galvassāpes Briseles politiķiem. Nav sliktuma bez labuma – krīze uzrāda Eiropas Savienības vājās vietas. Nespēju kontrolēt ārējās robežas, nespēju apturēt migrantu plūsmu. Piespiedu brīvprātīga migrantu izmitināšana pa ES dalībvalstīm neveicina uzticēšanos Briseles ierēdņiem. Migrantu atnestās problēmas dažu gadu laikā nepazudīs. Bet, pateicoties savam ekonomiskajam potenciālam, Eiropas Savienībai vismaz ir dota iespēja bēgļu krīzi risināt.
No kura perona aties Latvijas vilciens uz nākotni?
