Vēsturnieku komisija neērtā situācijā 8
Šodien Latvijas vēstniecībā Maskavā Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas Krievijas puses līdzpriekšsēdētājs akadēmiķis Aleksandrs Čubarjans ar aptuveni gadu ilgu kavēšanos pasniegs Latvijas vēstniecei Astrai Kurmei apmēram 2,5 tūkstošus lappušu Krievijas arhīva materiālu kopiju. Čubarjans Krievijas medijos pārliecinoši apgalvo, ka šis žests kļuvis iespējams tādēļ, ka Latvija pošoties atjaunot Ukrainas notikumu dēļ 2014. gada vasarā apturēto divpusējās vēsturnieku komisijas darbu. Komisijas Latvijas puses līdzpriekšsēdētājs profesors Antonijs Zunda tādus plānus kategoriski noliedz. Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM) tikmēr spriež, ka vēsturnieku komisijas darbu nevajadzētu politizēt.
Attiecībā uz šodien saņemamajiem dokumentiem Krievijas vēsturnieks savas valsts medijiem uzsvēris, ka tie nav materiāli, kas vēstītu ko Krievijai kompromitējošu par 1939. vai 1940. gada notikumiem, bet attiecas uz 20. gadiem un 30. gadu sākumu un vēsta par ekonomiskajām attiecībām un kultūras saitēm. Latvijas vēsturnieki patiesībā jau bija zaudējuši cerības jebkad saņemt visas Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas aktīvās darbības laikā Krievijas arhīvos pasūtītās dokumentu kopijas. Līdz 2014. gada vasaras beigām Latvija saņēma tikai trešdaļu pasūtītā. Dokumentus paredzēja izmantot dokumentu krājumā “Latvijas Republikas un PSRS ekonomiskās un politiskās attiecības un kultūras sakari starpkaru periodā 1918 – 1939”.
Čubarjana spēles
Latvijas un Krievijas kopīgo vēsturnieku komisiju izveidoja saskaņā ar Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera un Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva vienošanos 2010. gada 20. decembrī Maskavā. Reāli komisija sāka darbu 2011. gada beigās.
Tās oficiāli definētais mērķis ir Latvijas un Krievijas 20. gadsimta vēstures padziļinātā pētīšana, lai nodrošinātu mazāk izpētīto un diskutablo abu valstu vēstures un attiecību problēmu akadēmisko atspoguļošanu plašā starptautiskā kontekstā. Pastāvēja zināmas cerības, ka abu valstu vēsturnieku sadarbība varētu mazināt Krievijas kategoriski noraidošo nostāju Baltijas valstu okupācijas jautājumā. No Latvijas puses komisijas darbā piedalījās desmit vēsturnieki. Kad sākās Krievijas agresija Ukrainā, Latvijas vēsturnieki komisijā vienbalsīgi nobalsoja, ka sadarbība ar Krieviju morālu apsvērumu dēļ nav iespējama un Latvijas līdzpriekšsēdētājs A. Zunda par to informēja Krievijas līdzpriekšsēdētāju. Vienlaikus tika atcelts arī 2014. gada decembrī Rīgā paredzētais komisijas kolokvijs un apturēts darbs pie kopīgā dokumentu krājuma veidošanas. Juridiski kā institūcija komisija gan turpina pastāvēt. Toreiz, pirms gada, Latvijas vēsturnieki bija saņēmuši tikai trešdaļu komandējumu laikā Maskavā atlasīto dokumentu kopiju. Komisijas locekļi apzinājās, ka var zaudēt vairāku gadu darbu, taču nebija gatavi turpināt sēdēt ar Krievijas vēsturniekiem pie viena galda, izliekoties, ka nekas nav noticis. Dokumentu kopiju izsūtīšanu Krievijas arhīvisti, aizbildinoties it kā ar aizņemtību un lielo pasūtījumu skaitu, patiesībā bija sākuši vilcināt jau pirms iesaldēšanas lēmuma. Pēc tā vilcināšanās jau kļuva apzināta. 6. novembrī intervijā portālam “rubaltic.ru” Čubarjans ir atklāts: “Kad komisijas darbs tika apturēts, mēs rekomendējām arhīvam, kuram bija pienākums dot pētniekiem dokumentus, tos neizsniegt (..). Mēs uzskatījām, ka nebūtu mērķtiecīgi izsniegt viņiem dokumentus viņu, es teiktu, naidīgās pozīcijas dēļ. Tagad situācija mainās. Bet nekādus jaunus dokumentus mēs viņiem neizsniedzam. Atdodam tikai tos, kurus viņi paši atrada, strādājot pie mums apmēram pirms gada.” Pēdējos mēnešos Krievijas akadēmiķis sniedzis vairākas intervijas, tajā skaitā minētajam portālam un oficiozam “Rossijskaja gazeta”, kurās nepārprotami saista aizkavēto dokumentu kopiju izsniegšanu ar komisijas darba “atsaldēšanu”, uzlūkojot to kā darījumu. Čubarjans savas valsts medijiem klāsta pārsteidzošas lietas! Proti, ka Latvija šoruden piekritusi atjaunot sadarbību, ka Latvijas līdzpriekšsēdētājs Zunda bijis Maskavā un par to ar viņu vienojies, ka nākamā gada vidū Rīgā notikšot savulaik atliktā komisijas sēde un Zunda, “lai arī jūt zināmu spiedienu no tiem, kuri nevēlētos redzēt komisiju strādājam, droši vien saņēmis norādījumu no Latvijas vadības šo lietu turpināt”.
Sašutums komisijā
“Tas, ko stāsta Čubarjans, nav tiesa. Braucu tikai ar vienu mērķi – iegūt dokumentu kopijas, kuras nevarēja dabūt darba grupa. Šie dokumenti ir svarīgi Latvijai, nevis Krievijai,” tagad skaidro, maigi sakot, neērtā situācijā nostādītais profesors Zunda. Viņš atzīst, ka tikšanās, par kuru Latvijā nācās uzzināt no Krievijas medijiem, tiešām notikusi 7. oktobrī Latvijas vēstniecībā vēstnieces Astras Kurmes un viņas vietnieka Klāva Sniedzes klātbūtnē: “Mērķis bija tikai viens: iegūt dokumentu kopijas. Čubarjans visu laiku teica, ka komisija jāatjauno. Es, ka nekādā gadījumā, ka tās ir tikai sarunas ar ideju iegūt pasūtītās dokumentu kopijas. Otrā lieta, par kuru mēs vienojāmies, ka mūsu darba grupa izskatīs dokumentus, ko saņemsim, un uz nākamo gadu piedāvāsim Krievijas pusei savu redzējumu par šo dokumentu krājumu.” Zunda ir gatavs teju zvērēt, ka “ne ar vienu vārdu” nav pieminējis komisijas atjaunošanu. Kurmes kundze tam esot lieciniece. Runa ir tikai par krājuma darba grupas, nevis komisijas darbībām. Komisijas līdzpriekšsēdētājs stāsta, ka Krievijas pārstāvji komisijas darba atjaunošanas sakarā viņu sākuši uzrunāt jau jūnijā: “Brauca tāds Renalds Simonjans (Krievijas ZA Socioloģijas institūta Krievijas–Baltijas centra vadītājs, viens no komisijas locekļiem) un interesējās, vai Latvijas vēstniecība Maskavā atbalsta ideju par abu līdzpriekšsēdētāju (Zundas un Čubarjana) tikšanos. Es teicu, ka mums nav ko runāt, jo komisijas darbs taču iesaldēts. Viņš lūdza: “Bet jūs taču varat parunāt, kādus kontaktus uzturēt?” Es atbildēju: “Varu.””
Lai nu kā, brauciens uz Maskavu, pirms tam neinformējot un nekonsultējoties ar pārējiem kolēģiem Latvijā, izsaucis ļoti asu reakciju. “Daži komisijas locekļi – Daina Bleiere un Valters Ščerbinskis – uzskatīja, ka esmu pārkāpis sarkano līniju un man nebija tiesību tikties ar Čubarjanu,” atzīst Zunda. Abi minētie vēsturnieki protestējot no komisijas jau izstājušies. “Tādus lēmumus viens cilvēks nedrīkstēja pieņemt. 2014. gadā par komisijas darba apturēšanu mēs nobalsojām kopā,” atgādina Ščerbinskis. Par atteikšanos turpmāk strādāt Zundas vadībā paziņojuši arī dokumentu krājuma darba grupas (bet ne komisijas) locekļi Juris Ciganovs un Ēriks Jēkabsons. Savukārt Jānis Šiliņš paskaidroja, ka lēmumu, kā rīkoties, pieņems, vadoties no komisijas tālākās rīcības. Ja ņem vērā, ka arī profesors Aivars Stranga negatavojas darboties komisijā, pēc priekšsēdētāja Maskavas brauciena Latvijas grupa faktiski ir izjukusi. Nez vai te ko līdzēs Zundas skaidrojumi, ka viņa brauciens uz Maskavu nav uztverams kā komisijas darba atjaunošana, bet tikai kā iepriekšējo darbu pabeigšana un ka par kolēģu izteiktajām apsūdzībām viņam “sāp sirds”.
Ja interesē, strādājiet
Profesors Zunda nekad nav slēpis, ka aizstāv diskusijas nepieciešamību ar Krievijas vēsturniekiem un akadēmisko diskusiju stingru nošķiršanu no politikas: “Domāju, ka kontakti ar Krievijas puses vēsturniekiem jāsaglabā un jāturpina,” šovasar augusta sākumā viņš sacīja intervijā aģentūrai LETA. Pozitīvā attieksme, kam citos ārpolitiskajos apstākļos būtu pavisam cits skanējums, Krievijā tika uztverta kā signāls. Vismaz tas izriet no Čubarjana teiktā intervijā “rubaltic.ru”. Krievijas puses līdzpriekšsēdētājs uz intervētāja jautājumu par “dažu” Latvijas komisijas locekļu naidīgumu atsaka: “Komisijā patiešām ir tādi atsevišķi cilvēki. Mums ar to jārēķinās. Bet mēs orientējamies uz līdzpriekšsēdētāja pozīciju. Tādēļ nekādas oficiālas, pret Krieviju vērstas pozīcijas nav. Ir tikai masu medijos izteikti viedokļi. Oficiāli mums ir darīšana ar Latvijas komisijas daļas priekšsēdētāju. Bet kas tur vēl notiek… nu, Dievs ar viņiem.”
Protams, viss notiekošais šā vai tā saistāms ar Latvijas ārpolitiku. Divpusējā komisija Latvijā atrodas Valsts prezidenta kancelejas paspārnē, un Zundas brauciens uz Maskavu acīmredzot notika par komisijai atvēlētajiem līdzekļiem, jo ĀM to nav finansējusi. Kā Zunda, tā Latvijas Vēsturnieku komisijas vadītājs profesors Inesis Feldmanis iepriekš izteikušies par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vēlmi, lai sadarbība ar Krievijas vēsturniekiem “netiktu noraidīta”. ĀM preses sekretārs Raimonds Jansons atzīst, ka ministrija un vēstniecība Maskavā ir lietas kursā par komisijā notiekošo. ĀM ieskatā, komisija savu darbu varētu arī turpināt, “ja ir interese no abu pušu vēsturnieku puses, ja ir jautājumi un iespējas šos jautājumus apspriest”. Dažādi viedokļi par institūcijas tālākā darba lietderību komisijas dalībnieku vidū esot pieļaujami. Jansons noliedz pieņēmumu, ka pašreizējos ārpolitiskajos apstākļos, kad tiešās valstu attiecības nepārdzīvo labākos laikos, šis varētu būt veids, kā izmantot komisiju vismaz zemāka līmeņa kontaktu uzturēšanā: “Ministrija neuzskata, ka komisijas jautājums būtu jāpolitizē. Tas nav kanāls politisku vēstījumu sūtīšanai.” Bet ja nu Krievija ir citās domās par komisijas pielietojumu? “Sankciju apstākļos viņu viedoklis par to varētu būt mainīgs,” komentē Latvijas ĀM pārstāvis.
Jebkurā gadījumā kā komisijas tālākais darbs, tā dokumentu krājuma izdošana joprojām ir zem lielas jautājuma zīmes. Pat no saņemtajām dokumentu kopijām jēga ir ierobežota, jo iepriekšējā vienošanās paredz, ka Latvija materiālus drīkst publicēt tikai pēc saskaņošanas ar Krieviju. Akadēmiķis Čubarjans daudzkārt pieminētajā intervijā “rubaltic.ru” to strikti atgādina: “Nekad mūžā nepieļausim, ka dokumentu krājums Latvijā iznāktu bez mūsu līdzdalības.”
