Uldis Šmits: Vēsture kā “krimināllieta” 16
Mēs savā ziņā piedzīvojam mūsdienīgu apstiprinājumu Tjutčeva spārnotajai frāzei, ka Krievijas vēsture līdz Pēterim Pirmajam esot “nepārtraukts aizlūgums par mirušajiem, bet pēc Pētera – nepārtraukta krimināllieta”. Lai gan 19. gadsimta izcilā romantiķa sacītais attiecas uz paseniem laikiem un dzejnieks, protams, nespēja paredzēt, kā tālāk izvērsīsies šī vēsture, kurā tika ierauta ne jau tikai Krievija vien. Šodien varam interpretēt viņa atzinumu arī tādējādi, ka “krimināllietā” iejauktie noziedznieki – pat noziegumus pret cilvēci pastrādājušie – parasti uzņēmās apsūdzības uzturētāju un tiesātāju lomu, bet nozieguma upuri saņēma sodu.
[wrapintext][/wrapintext]
Latvijas faktiska iznīcināšana 1940. gada jūnijā bija starptautisks noziegums, taču paši tā izdarītāji sāka spriest tiesu pār Latvijas pilsoņiem saskaņā ar citas valsts – Krievijas PFSR – kriminālkodeksa 58. pantu, kas ļāva upurus sodīt par “kontrrevolucionāriem noziegumiem”, un vēlāk tika uzieti masu kapi ar neskaitāmu “kontrrevolucionāru” pīšļiem. Tas arī Latvijā ievadīja ilgo ačgārnības laikmetu, kurā totalitārisms skaitījās “augstākais demokrātijas tips”, bet īstiem savas valsts patriotiem nereti piedēvēja “dzimtenes nodevību” un par patiesības teikšanu varēja iespundēt trakonamā.
Nesen mūžībā aizgājušais kādreizējais disidents Leonīds Pļuščs viens no pirmajiem 70. gados atklāja, ka Padomju Savienībā politieslodzījums reizēm izpaužas kā “ārstēšana”, un mazliet pastāstīja par tādos gadījumos psihiatriskajās slimnīcās izmantotajām “ārstniecības” metodēm, lai salauztu personību un tās pretestības spēju. Ukraiņu matemātiķim Pļuščam savulaik paveicās, jo Rietumos viņu pazina un izdevās panākt, lai Maskava ļautu viņam izbraukt uz Franciju.
Pļušča tautietes Nadeždas Savčenko liktenis apliecina, ka absurdo krimināllietu laikmets ir atgriezies – Ukrainā nolaupīto un uz Krieviju varmācīgi aizvesto militāro piloti bez visa cita apsūdz arī nelikumīgā robežas šķērsošanā. Tikmēr pretējā virzienā robežu “likumīgi” šķērso Krievijas tanki, kas iemieso Kremļa “leģitīmās intereses”, tāpat kā zaļie cilvēciņi un “tautas republikas”. Bet Ukrainas teritoriālās vienotības aizsardzību Putins pielīdzina smagam noziegumam, tāpēc aiz restēm ir iemesta kara lidotāja Savčenko, kuru ukraiņi tomēr ievēlēja Augstākajā Radā un kura pārstāv savu valsti Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā. Pārstāv, sēdēdama Maskavas cietumā, kas ir visnotaļ simboliski. Krievijas varasiestādes ierosinājušas lietu arī, piemēram, pret agrāko Latvijas tautfrontieti, tagad Radas deputātu un Krimas tatāru padomes jeb medžlisa priekšsēdētāju Refatu Čubarovu. Par viņa izteiktajiem uzskatiem, ka Ukrainas starptautiski atzīta teritorija ir piederoša Ukrainai. Krievijā dažs labs līdzīgu viedokli izteikušais esot saņemts ciet un nogādāts uz psihiatrisko pārbaudi, jo starptautisko tiesību normu aizstāvji atkal tiek pieskaitīti likumpārkāpējiem, “ārvalstu aģentiem” vai plānprātīgajiem. Lielvalsts mērogā smadzeņu skalošana, kas arī ir zināma veida “terapija”, notiek ar televīzijas palīdzību.
Mēs nepievērsām īpašu uzmanību tam, ka pērn Krievijā tika izvilktas no plauktiem krimināllietas par lietuviešiem, kuri 1990. un 1991. gadā, respektīvi, pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas akta pasludināšanas, atteicās dienēt padomju armijā. Bet šis, iespējams, ir pats simboliskākais Putina režīma lēmums attiecībā uz Baltijas valstīm. It kā Baltija arvien atrastos vairs neesošās PSRS likuma darbības sfērā. Par laimi, esam no tās izkļuvuši. Taču 14. un 17. jūnijs ir piemēroti datumi, lai atcerētos laiku, kad tur bijām. Un svešas varas rakstīto “krimināllietu”, kas mums ir pagātne, bet citiem šodiena.
