Vergu laiki Latvijā? Tiesā zemnieku par slaucēju paverdzināšanu Cēsu novadā 3
Trīs dienas Vidzemes rajona tiesa Cēsīs atbilstoši Krimināllikuma 154. pantam tiesāja vīrieti par cilvēku tirdzniecību. Uz apsūdzēto sola – latviešu zemnieks. Pirmais priekšstats sabiedrībā, ka pēc šī panta par cilvēktirdzniecību tiesā sutenerus, kas nodarbojas ar prostitūtām. Taču cilvēku tirdzniecība ir plašāks jēdziens (sk. uzziņu) nekā tikai iesaistīšana seksuālā izmantošanā. Un prokuratūra ir atzinusi par iespējamu uzrādīt apsūdzību 31 gadus vecajam Dainim Gipteram tieši pēc šī panta.
Ekspluatējis un izkalpinājis
Kā apsūdzībā teica prokurors Uldis Cinkmanis, D. Gipters Cēsu novada Vaives pagasta fermā “Mežmaļi” ekspluatācijas nolūkos kalpībā turējis divus cilvēkus.
Vispirms 2016. gada vasarā tolaik 60 gadus veco Gunāru, bet tā paša gada beigās un nākamā gada sākumā – tikpat veco Agritu. Kad ieradies Gunārs, viņam Gipters ierādījis dzīvošanai nepiemērotas telpas bez tualetes un apkures. Bez darba līguma Gipters solījis maksāt Gunāram 18 eiro dienā – par 46 govju slaukšanu divas reizes dienā, šo govju un vēl sešu teļu kopšanu.
Gunārs, kurš kriminālprocesā atzīts par cietušo, strādājis bez atlīdzības vairākas nedēļas, bijis atkarīgs no apstākļiem, ticējis solījumiem par samaksu, ticis maldināts, ka par izslaukto pienu neesot saņemta nauda, tāpēc neko nevarot viņam maksāt algā. Patiesībā Gunāra uzturēšanas laikā Gipters par pienu no AS “Smiltenes piens” saņēmis vairāk nekā 4000 eiro.
Ne mazāk kā divas nedēļas Gunāra vienīgais iztikas avots bijis piens un kaimiņu nestā pārtika.
Tiesa, vienu reizi Gipters aizvedis Gunāru iepirkties par 15 eiro. Kad Gunārs prasījis algu, Gipters draudējis ar paziņām policijā. Tomēr Gunārs nav nobijies un devies projām. Tagad tiesā kā algu no Giptera Gunārs prasa 1098 eiro un morālo kaitējumu 1500 eiro.
Līdzīgā situācijā nokļuvusi Agrita, kura “Mežmaļu” fermā ieradusies 2016. gada decembrī un kurai uz rokas solīts maksāt 15 eiro dienā. Agritai nav bijis kur dzīvot, un tādā veidā apsūdzētais viņu izmantojis. Sievietei par darbu līdz 2017. gada aprīlim Gipters samaksājis 50 eiro, reizi divās nedēļās vedis pārtiku. Agrita uzskata, ka viņai par darbu nav samaksāti 2500 eiro, un viņa arī prasa 5000 eiro morālo kompensāciju.
Sievietes darba laikā Gipters par pienu saņēmis vairāk nekā 12 000 eiro.
Katram no abiem slaucējiem valsts samaksājusi 1330 eiro kompensāciju. Apsūdzētais savu vainu un kompensācijas tiesā neatzina.
Attieksme kā pret vergu
Pirmo tiesā pratināja cietušo Gunāru, kurš atklāja, ka saimniecībā sākumā cerējis uz traktorista darbu, bet pierunāts un apmācīts slaucēja darbam. Vēl bijis jādzen ganos govis, jābaro teļi un sivēni, jātīra slaukšanas iekārtas. Kad prasījis algu, Gipters aizbildinājies ar to, ka netīro cauruļu dēļ piens ir bijis jāizlej zemē un naudas neesot. Vēl saimnieks ļauni lamājies. Bijušas dienas, kad vispār nav bijis ko ēst, tad pārticis no piena.
Attieksme pret viņu esot bijusi kā pret vergu. Saimnieks baidījis, ka ne tikai algu nesamaksāšot, bet vēl piedzīšot zaudējumus par sagandēto pienu un piekaušot.
Viens no iepriekšējiem strādniekiem Gunāram stāstījis, ka no Giptera vairākas reizes dabūjis pa muti. Saimnieks govis nav slaucis, tikai ar traktoru mēslus vācis. Ik pa laikam Gunāram pie govīm kāds no tuvējiem ļaudīm nācis darbos palīgos, atnesuši ēst, arī grūtos brīžos, kad sāpējušas kājas. Tad gan Gipters esot iedevis špricējamās zāles ar lietotām šļircēm.
Telpa, kas ierādīta dzīvošanai, bijusi vienā ēkā ar kūti. Pats tajā ieklājis linoleju un uztaisījis galdu. Nav bijis siltā ūdens. Tomēr Gunārs atzina, ka gluži ar varu neesot turēts, varējis doties projām. Taču viņš cerējis, ka par darbu samaksāšot.
“Tiku prom elles”
Otra cietusī – Agrita – ne uz vienu no tiesas sēdēm neieradās, neesot bijusi arī sazvanāma, un tiesnesis Lauris Šņepsts viņai uz nākamo tiesas sēdi 10. aprīlī nozīmēja piespiedu atvešanu ar policiju. Man gan izdevās Agritu sazvanīt un ar viņu parunāties. Tagad sieviete īrē istabiņu Rīgā un strādājot par kopēju veco ļaužu pansionātā – šo darbu gan drīz pametīšot un došoties pensijā.
“Man tajā laikā nebija kur palikt. To Gipters izmantoja un izturējās pret mani kā pret lopu. Telpas nebija piemērotas dzīvošanai, bez ūdens, nebija slēdzamas. Mazgājos bļodā.
Lika smagi strādāt, un tur es arī veselību sabojāju. Ar varu jau viņš mani neturēja, bet es cerēju, ka samaksās. Bet pa visu to laiku man iedeva tikai 50 eiro. Kad nebija malkas, lika man to pašai iet mežā meklēt. Paldies Giptera onkulim, kurš man nopirka pārtiku, atļāva vēl tur divas nedēļas padzīvot, līdz atradu patvērumu biedrībā “Patvērums “Drošā māja”” un pēc tam klosterī. Esmu laimīga, ka esmu tikusi prom no tās elles,” stāsta Agrita.
Policija saskata cilvēktirdzniecības pazīmes
Liecinieks Einārs no Valsts policijas nodaļas, kas specializējas cilvēku tirdzniecības apkarošanā, tiesā liecināja, ka 2017. gada maijā saņēmis informāciju no Darba inspekcijas par notiekošo “Mežmaļos”. Kad tur ieradies, sastapis Agritu un pēc sarunas ar viņu un saviem novērojumiem sastādījis ziņojumu par aizdomām cilvēku tirdzniecībā.
“Šī sieviete bija bezpalīdzības stāvoklī. Viņa bija vārga un neveselīga izskata. Staigāja salīkusi un sūdzējās par sāpošām rokām. Varēja redzēt, ka smagi strādājusi, – viņa teica, ka ne tikai slaukusi govis, dzinusi tās uz ganībām, bet arī tīrījusi kūti. Tur gan mēsli bija līdz ceļiem. Dzīvojamā telpā bija izpuvusi grīda un mitrs, smirdēja pēc pelējuma un mēsliem, sapelējusi, mitra malka pie krāsns, manuprāt, telpa nebija piemērota dzīvošanai.
Sieviete baidījusies ziņot policijai, jo domājusi, ka tad vaina par slikto lopu stāvokli tikšot novelta uz viņu.
Gipters viņai stāstījis par radiem policijā,” teica liecinieks Einārs. Viņš arī uzsvēra, ka Agritai radīts priekšstats, ka viņa ir nodarbināta, bet patiesībā tikusi ekspluatēta, kas ir viena no cilvēktirdzniecības pazīmēm, šajā gadījumā komplektā ar vēl vienu pazīmi: nepiemērotiem dzīvošanas apstākļiem.
Galvenais liecinieks – onkulis
Divas dienas tiesā tika uzklausīti liecinieki. Viņu saraksts ir garš (bijušie darbinieki, “Smiltenes piena” šoferis, Giptera draugs, māsa, bijusī sieva u. c.) un liecības dažādas. Liecinieku uzklausīšana turpināsies arī pēc 10. aprīļa.
Kā tiesā liecināja uzņēmējs no Rīgas Modris Zukulis, kurš nodarbojās ar kravu pārvadājumiem un kuram pieder veikali, viņš savam māsasdēlam Gipteram fermu ar lopiem izīrējis, bet tas fermu nolaidis kritiskā stāvoklī, sagandējis ganāmpulku, nemaksājis nodokļus un algas. Kad Modris maijā ieradies fermā un ieraudzījis Agritu, viņš sākumā padomājis, ka viņa ir zagle, un gribējis saukt policiju… Bet sieviete sākusi žēloties un teikusi, ka ļoti griboties ēst, esot slima un nav zāļu.
Prasījis slaucējai pēc Giptera, bet tas vairākas dienas neesot rādījies. Modris Agritu aizvedis uz aptieku, paēdinājis, iedevis naudu. Kad prasījis, kāpēc tad viņa te piecus mēnešus fermā sēžot, Agrita atbildējusi, ka Gipters draudējis ar policiju. Beigās Modris palīdzējis slaucējai uzrakstīt Darba inspekcijai iesniegumu, kas aizsūtīts pa pastu.
“Man bija tāda sajūta, ka vēl drusku, un ar sievieti būtu cauri – tik slikti viņa izskatījās.
Fermā bija līdz metram biezs mēslu slānis, govis kritiskā stāvoklī, traktori izdemolēti, santehnika beigta, tas bija kaut kas neiedomājams pēc tā, kādu fermu biju Gipteram atstājis. Zvanīju viņam, lai ātri brauc šurp, bet viņš vilcinājās, tā arī nesagaidīju. Tad pārņēmu fermu. Pēc tam saslimu uz ilgu laiku…” tiesā teica Modris, kurš vēl piebilda, ka māsasdēlu audzinājis līdz 1. klasei.
Giptera un viņa onkuļa privātajās attiecībās neiedziļināšos, tur abām pusēm domas nesakrīt, daudz detaļu un neskaidrību arī viņu saimnieciskajās attiecībās. Bet daži fakti jāiezīmē, lai saprastu, kādā situācijā nokļuva abi 60 gadus vecie slaucēji.
Kā man ārpus tiesas saka Modris, sākumā ferma bijis viņa bizness, tajā ieguldījis ap pusmiljonu eiro, bijušas 238 slaucamas govis un vēl nedaudzi gaļas liellopi. Pēc kāda laika fermu iznomājis māsasdēlam, jo Rīgā bijis pašam daudz ko darīt: fūru bizness, celtniecība, veikali. Sākumā ferma skaitījusies uz māsasdēla vārda, pēc tam to pārformējis uz savu uzņēmumu.
“Pirmajā pusgadā Gipters strādāja labi, bet tad sāka tērēt daudzus tūkstošus bez pamatojuma, faktiski zaga. Sapratu, ka nebūs labi, un gribēju fermu ar visiem lopiem pārdot, bet atskrēja māsa un pierunāja pārdomāt. Tieši pirms četriem gadiem ar Gipteru parakstījām līgumu, ka fermu iznomāju uz nomaksu par 100 000 eiro plus nodoklis. Tajā laikā fermā bija ap 100 slaucamām govīm. Gaļas lopus paturēju sev citā vietā. Līgumā bija arī punkts, ka fermā drīkstu ieiet divas reizes gadā.
2016. gada novembrī uzzināju, ka 42 govis bez manas ziņas nodotas gaļas kombinātā. Māsa man teica, ka tās bijušas sliktas un slimas, piens bijis grāvjos jālej, bet mierināja, ka nopirkšot citas govis vietā. Redziet, nomas līgumā bija punkts, ka Gipteram jāsaglabā govju skaits un kvalitāte. Tā gaidīju līdz jaunajam gadam, pēc tam līdz aprīlim. Eh, man bija tik labas govis un diploms par labu piena kvalitāti no piena kombināta…” sūkstās Modris.
“Tad viņš vēl ieķīlāja bankā par 10 000 eiro manu tehniku. Tad nu mana pacietība bija galā.”
Kā apgalvo Modris, pret banku par šo darījumu ierosināts kriminālprocess, vēl tāds pats esot pret māsasdēlu par teļu nozagšanu. Kopumā fermas sakarā Gipters viņam nodarījis zaudējumus ap 200 000 eiro, ko Modris mēģināšot piedzīt krimināltiesiskā ceļā. Jau divus gadus civiltiesā izskatot Modra civilprasību par 26 000 eiro pret Gipteru par līguma nepildīšanu – lieta uz priekšu nevirzoties, jo māsasdēls nenākot uz tiesu.
“Es jau laikus Gipteru brīdināju, ka tā dzīvot nevar,” tiesā teica Modris. “Pats uz vietas nestrādā, tā vietā fermā kaut kādi bomži, kuriem pieteikts Gipteru sestdienās un svētdienās netraucēt. Viņš ņem ārā no uzņēmuma naudu, brauc ar jaunu džipu. Es guļu četras stundas diennaktī, jo strādāju, sekoju savam biznesam līdzi, bet ko viņš!”
Modris bija izpētījis džipa navigācijas sistēmu, pēc kuras sapratis, cik reti Gipters bijis uz vietas un kur pārsvarā atradies.
Šobrīd “Mežmaļu” ferma ir atpakaļ Modra īpašumā, iztīrīta no mēsliem un apkārtne sakopta – saimnieks domā, ko ar to iesākt, iespējams, tur turēs gaļas liellopus.
Inspektores un pārraudzes skats
Pārtikas un veterinārā dienesta veterinārā inspektore Ināra Alksnīte “Mežmaļu” fermā ieradusies 2016. gada 2. martā, kad iestāde bija saņēmusi iesniegumu par iespējamiem pārkāpumiem fermā. Tur satikusi Agritu, kura bijusi pārgurusi, klupdama krizdama darbojusies pa kūti, nesusi ūdeni.
“Ilgi netīrīta kūts. Govīm nebija nevienas sausas vietas, taču paēdušas, vidējas miesas būves. Apbrīnoju Agritu, ka viņa var strādāt tādos mēslos. Man gan viņa par dzīvi nesūdzējās. Kad atbrauca Gipters, viņš taisnojās, ka salūzis traktors. Tad vienojāmies, ka govis jālaiž laukā no kūts un teļi jāatbrīvo no ķēdēm. Kad pēc divām nedēļām biju atkal atbraukusi, kūts joprojām bija mēslos govīm līdz vēderam, traktors joprojām bija salūzis, tikai teļi bija skaistās novietnēs. Fermai bija uzlikts piena nodošanas aizliegums. Žēl: kad Gipters sāka strādāt, bija jauns, enerģijas pilns cilvēks, kas laukos ir retums,” tiesā teica inspektore.
Par Giptera sākotnējo centību un pēc tam lielajām nekārtībām fermā liecināja arī govju pārraudze Dzintra. Par slaucēju dzīves apstākļiem: esot redzēti arī sliktāki, bet arī šie bijuši drausmīgi. Agrita sūdzējusies, ka slikti jūtoties, un viņa pa piemēsloto kūti pārvietojusies ar grūtībām. Kad prasījusi, ko neejot projām, slaucēja atbildējusi, ka viņai neesot kur iet.
Apsūdzētais taisnojas
Tiesā apsūdzētais Dainis Gipters vēl netika pratināts, bet man izdevās ar viņu aprunāties ārpus tiesas zāles. Viņš uzskata, ka nelaimju cēlonis esot onkulis, kurš gribējis viņu pārmācīt par nepakļaušanos un nestrādāšanu pēc viņa pavēlēm.
“Modris jau no lauksaimniecības maz saprot, vairāk klausa strādniekus. Viņam nepatika, ka maz esmu uz vietas, bet man kā saimniekam bija ļoti daudz darīšanu ārpus fermas. Tad sāku saņemt draudus. 2017. gada pavasarī viņš lika pazust no fermas, kad vēl lopi nebija pārdoti. Man vairs nebija spēka cīnīties. Viss notika ļoti lielā steigā. Es juridiski drīkstēju likvidēt saimniecību, lopi bija manējie,” stāsta Gipters.
Viņš nenoliedz, ka 2017. gada pavasarī ferma bijusi slikta stāvoklī: gan slapjā laika un salūzušā traktora dēļ, gan dēļ konflikta ar onkuli. Govis turētas ārā, bet uz slaukšanu dzītas kūtī cauri mēsliem.
Par situāciju ar Gunāru Gipters stāsta: “Vienošanās ar viņu par govju slaukšanu un aparātu mazgāšanu nebija. Bija runa par to, ko cilvēks prot un uz ko ir spējīgs. Nolēmām pamēģināt slaukšanu, kā arī citus saimniecības darbus, kuros sākotnēji viņš piedalījās kā skatītājs. Apmēram divas nedēļas strādājām kopā, lai saprastu, kādus darbus cilvēks prot. Izrādījās, ka cilvēks praktiski neprot neko, kā arī viņam ir veselības problēmas ar kājām.
Gunāru savlaicīgi brīdināju, ka sastrādāties nebūs iespējams, jo lauksaimniecība nav no tām vieglākajām nozarēm.
Viņš atbildēja, ka pirmo reizi viņam sāpot kājas un ka tas esot īslaicīgi. Gunārs piedāvāja, ka viņš varētu padzīvot fermas piebūvē un varētu tur sakārtojot istabu, apkārtni, aizstaigāt līdz ganībām paskatīties, vai govis ir mierīgas vai viss kārtībā, kā arī pie reizes būtu uz vietas un tādējādi ferma būtu pasargāta no laupītājiem. Es viņu nodrošināju ar zālēm un ar pārtiku, jo bija žēl cilvēka. Brīdināju, ka mūsu attiecības būs jāpārtrauc, jo es nevaru uzņemties par viņu atbildību. Uz ko viņš atbildēja, ka tad, kad izveseļosies, tad dosies prom.
Ar laiku es viņam teicu, ka ir jādodas prom. Bet dzirdēju no viņa frāzes, ka man neesot tiesības viņu padzīt no fermas, jo es esot tikai īrnieks. Tas īpašums piederot Modrim. Un tad es sāku saprast, ap ko lieta grozās. Tas bija Modra ieliktenis, lai varētu sekot, kas notiek fermā. Jo reizēm bija pazudušas piena piegādātāja pavadzīmes. Gunārs bieži atradās pie Dzintras, kura strādāja pie Modra un pieskatīja viņa lopus blakus pļavā. Mūsu attiecības izbeidzās, kad es uzzināju, ka viņš strādā pie Modra un nodod viņam informāciju. Viņš paņēma savas un arī manas mantas un aizbrauca ar savu automašīnu golfu.”
Arī Agrita esot lūgtin lūgusies palikt fermā, jo neesot kur palikt, solījusi censties.
“Varbūt man nevajadzēja ar viņu ielaisties, bet problēma tā, ka laukos nav kas strādā,” piebilst Gipters.
Attiecības ar Agritu pasliktinājušās tad, kad samilzis konflikts ar Modri. “Es nenoliedzu, ka onkulis man sākumā daudz palīdzēja, pats daudz strādāja, bet tie viņa paņēmieni… Es daudz par viņa darbībām varu pastāstīt, arī par to, kā viņš pārlieku nostrādināja strādniekus, kas visu laiku gāja projām.”
Gipters pats trīs gadus dzīvojis telpā, kur mituši Gunārs un Agrita. Viņiem par darbu samaksājis visu līgto un parādā neesot. Onkuļa teiktais par naudas izsaimniekošanu neesot taisnība: daudz kas, piemēram, dārga barība, pirkts par skaidru naudu un bez dokumentiem, ko tagad nevar pierādīt.
Giptera advokāte Ita Megne pagaidām no plašākiem komentāriem atsakās. Vienīgi atklāja, ka situācija nav nekas vairāk kā saimniecisks, ekonomisks strīds. Daudzi zemnieki esot lietas kursā par konkrēto notiekošo tiesvedību un tagad ar interesi gaidot, kā tā beigsies un vai arī viņi tad kādu dienu varot sagaidīt ierodamies policiju, kas paņemšot ciet par cilvēku tirdzniecību.
