Māris Antonevičs: Var pienākt brīdis, kad kādam ievajadzēsies “ātru karu” 27
Nedēļas nogalē ziņās pārmijus varēja vērot līdzīgus kadrus no Baltkrievijas un Krievijas – abās notika protesti pret valdošo varu.
Var jau teikt, ka tādi ir redzēti arī agrāk un varai tos allaž ir izdevies noslāpēt. Piemēram, Baltkrievijā dažādas demonstrācijas un mītiņi bija visai ierasta aina līdz apmēram 2010. gadam. Dažbrīd šķita, ka prezidents Aleksandrs Lukašenko ir iedzīts stūrī, jo pret viņu vērsās ne vien iekšējā opozīcija, bet arī Eiropas Savienības sankcijas un pat šķietami uzticamais sabiedrotais – Krievija – sāka izrādīt neapmierinātību. Tomēr protesti noplaka, arī ģeopolitiskā situācija mainījās un Baltkrievijas prezidents iemanījās savās interesēs izmantot pieaugošo Krievijas un Rietumu pretstāvi.
Savukārt Krievijā plaši protesti uzvirmoja 2011. gadā, kad, iebilstot pret negodīgām vēlēšanām, cilvēki izgāja ielās ar lozungiem “Putin, ej prom!”. Tas lika Putinam iesvīst, taču protesta dzirkstis tika nodzēstas.
Te jāņem vērā būtisks fakts – tie ir notikumi pirms 2014. gada. Tagad gan Lukašenko, gan Putinam acu priekšā ir spilgts un vēl pavisam svaigs piemērs, pie kā var novest tautas neapmierinātība, – Maidana revolūcija Ukrainā. Tāpēc ļoti ticams, ka tiks darīts viss iespējamais, lai šis noskaņojums neizplatītos. Var, protams, protestētājus apspiest ar varu, bet tas ir īstermiņa risinājums. Izdevīgāk ir mainīt politisko dienaskārtību. Te mēs nonākam pie kādas nepatīkamas atziņas – ja neapmierinātība Latvijas kaimiņvalstīs pieaugs, tad pieaugs arī nepieciešamība pēc ārējā ienaidnieka. Vai, kā agrāk izteikušies atsevišķi Krievijas politisko procesu vērtētāji, – šādās reizēs ļoti noder “ātrs, uzvaru nesošs karš”.
Nesen vienā preses konferencē Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis bija noslēpumaini ieminējies par “apdraudējumu no dienvidiem”. Redakcijā sākām apspriest, cik tālus “dienvidus” īsti domājis ministrs, un tas lika ieskatīties kartē, pievēršot uzmanību arī tā sauktajam Suvalku “koridoram” – nelielajai (mazāk nekā 100 kilometri) robežai starp Lietuvu un Poliju, kas bieži atzīmēta kā Baltijas valstu aizsardzības vājais posms. Caur šo “koridoru” agresijas gadījumā potenciāli vajadzētu ierasties palīdzībai no NATO, taču to no vienas puses ieskauj Krievijai piederošais Kaļiņingradas apgabals, no otras puses – Baltkrievija. Tātad to ir viegli bloķēt. Tomēr, lai veiktu šo manevru, ir vajadzīga nepārprotama Baltkrievijas līdzdalība, kam politiski pieredzējušais Baltkrievijas prezidents diez vai tik viegli piekristu vai arī noteiktu nereālu cenu par šo “pakalpojumu”. Protams, ja valstī pieaug protesti, tas viņu var piespiest mainīt līdzšinējo stratēģiju, taču ir vēl arī cits scenārijs. Pati Baltkrievija var kļūt par “ātru, uzvaru nesošo karu”. Proti, Putins var izmantot nemierus Baltkrievijā, lai dzēstu nemierus Krievijā.
To nesen rosināja apdomāt bijušais Putina padomnieks ekonomikas jautājumos, tagad opozicionārs Andrejs Illarionovs, kurš izvirza teoriju, ka pirms 2018. gada Krievijas prezidenta vēlēšanām laba dāvana Putina vēlētājam varētu kļūt sauklis “Belorusnaš” (“Baltkrievija mūsu” – pēc analoģijas ar labi zināmo “Krimnaš”, kas Putinam palīdzēja pacelt politisko reitingu nebijušos augstumos). “Tur diez vai kāds griezīs nost “gabaliņus”, piemēram, Vitebskas vai Mogiļevas apgabalu. Tur tad labāk visu uzreiz. Patiesībā baltkrievi ir diezgan pozitīvi noskaņoti pret Krieviju. (..) Baltkrievijas problēma ir tā, ka nav neviena, kas to aizstāvētu. Piemēram, Baltijas valstīm ir kas aizstāv – tās ir NATO locekles. Arī Ukrainu un Gruziju – tās gan nav NATO, taču regulāri ir izteikušas vēlmi iestāties kādās Rietumu ekonomiskajās, politiskajās un pat militārajās savienībās. Katrā ziņā ir interese un arī kaut kāda atbildība no Rietumiem par šīm valstīm un to tautām. Bet par Baltkrieviju nekā nav,” intervijā radio “Eho Moskvi” klāstījis Illarionovs. Viņš arī atgādinājis, ka šajā valstī ir izteikti vertikāla varas struktūra un bez Lukašenko nevienu lēmumu nevar pieņemt: “Nosacīti pieņemam, ka Lukašenko aiziet uz mežu sēņot un viņu 24 stundas neviens nevar sazvanīt. Kā pavēles tad pildīs aizsardzības ministrs, iekšlietu ministrs, KGB vadītājs, premjerministrs, parlaments?”
Līdzīgu jautājumu laikrakstā “Svenska Dagensblat” uzdod bijušais Zviedrijas aizsardzības ministrs Svens Tolgforss: “Vai Baltkrievija var kļūt par nākamo Ukrainu?” Šie ir draudi, kurus Latvija nevar ignorēt.
