Māris Antonevičs: Vējoņa debija un Putina manevri 10
Braucienu uz Ņujorku, lai piedalītos ANO Ģenerālās asamblejas 70. sesijā, varētu saukt par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ārpolitisko debiju, jo tas ir pirmais šāda mēroga pasākums, kurā viņš piedalās (iepriekš bija vien pāris nelielas vizītes Eiropā). Uzreiz jāsaka, ka Ņujorkā Vējonis bija ļoti redzams. Ne jau ar skaļajiem politiskajiem paziņojumiem, bet šā vārda tiešajā nozīmē – viņš bija iekļuvis tuvplānā kadros, kuros ASV prezidents Baraks Obama saka uzrunu asamblejas dalībnieku svinīgajās vakariņās un skatītāji varēja vērot, kā Latvijas valsts galva ātri izdzer savu šampanieti, kamēr lielvalstu līderi pie sava galdiņa lēni saskandina glāzes. To ārvalstu vadītāju saraksts, ar kuriem Vējonis Ņujorkā bija ticies un runājis, nav iespaidīgs un pat varētu radīt jautājumus par Latvijas ārpolitikas virzieniem: Turkmenistānas prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs (ar viņu Vējonis esot pārrunājis Kārļa Ulmaņa kapavietas labiekārtošanas iespējas – šis, šķiet, ir jautājums, ko Latvijas prezidenti viens otram nodod mantojumā, bet kas netiek risināts), Kenijas Republikas prezidents Uhuru Kenjata, Gruzijas prezidents Georgijs Margvelašvili… Kā te lai neatceras eksprezidenta Valda Zatlera grāmatā aprakstītos “mednieku stāstiņus”, ka viņš starptautiskā forumā ieradies uz vakariņām agrāk un samainījis galdakartes, lai iegūtu vēlamos blakussēdētājus.
Centrālais notikums Ņujorkā šajās dienās, protams, bija ASV prezidenta Baraka Obamas un Krievijas līdera Vladimira Putina tikšanās. Mediji arī steidza publicēt bildi no jau pieminētās glāžu saskandināšanas, lai gan tā, protams, ir protokola procedūra, nevis kāds rādītājs starpvalstu attiecībām. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka kaut kādi manevri tiek veikti un iniciatīvu uzņēmies Putins. Lai gan Krievijas propaganda pasniedz tā, ka Obama gandrīz vai atrāpojis un lūdzis tikšanos Putinam, zināms, ka tieši Krievijas prezidents bijis ierosinātājs. Plāns acīmredzot ir nedaudz paspēlēties ar pašreizējo spēku izkārtojumu, novērst uzmanību no Ukrainas, zinot, ka ASV šobrīd vairāk uztrauc notikumi Sīrijā. Putins ANO sēdē uzsvēris, ka nepieciešams izveidot koalīciju pret t. s. “Islāma valsts” teroristiem, kas līdzinātos antihitleriskajai koalīcijai Otrajā pasaules karā – tāpat kā toreiz visiem kopā esot izdevies uzvarēt lielāko ļaunumu, to varot izdarīt arī tagad. Salīdzinājums, iespējams, pat ir diezgan adekvāts, jo Otrā pasaules kara laikā rietumvalstis pievēra acis uz vienu ļaunumu (Staļinu), lai varētu uzvarēt citu (Hitleru), diemžēl pie viena ļaujot arī pārdalīt pasauli. Un tāda perspektīva ir biedējoša. Krievija jau ir aktīvi iesaistījusies karadarbībā Sīrijā, sniedzot militāru atbalstu Sīrijas prezidentam Bašaram Asadam, un tieši par viņu Putins mēģināja aizbilst vārdu arī ANO, lai gan tas neguva īpašu atbalstu. Ap šo figūru diez vai koalīciju iespējams izveidot.
Latvijai Krievijas jaunā aizraušanās ar Tuvajiem Austrumiem, no vienas puses, ir izdevīga, jo tas atvirza saspīlējumu no mūsu robežām, no otras puses, būtu nepatīkami, ja agresija pret Ukrainu tiktu pamazām aizmirsta un paliktu nesodīta. Tā ir arī Latvijas amatpersonu, tajā skaitā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa, uzdevums to atgādināt starptautiskajā arēnā. Pat ja nesanāk dzert šampanieti kopā ar ietekmīgajiem.
