Anda Rožukalne vērtē vasaras mākslas festivālu atspoguļojumu medijos 1
Klasiski, popsīgi, alternatīvi, neatkarīgi un komercializēti! Tik daudz, tik dažādi, tik lieliski! Ar pasaules zvaigznēm, senām filmām, saldējumu, nēģiem un krāsu skrējieniem. Arī šogad vasaras otrais vārds varētu būt “festivāls”. Izklaides, atklāsmes, katarses iespējas skatītājiem ir neaptveramas.
Rīkotāju enerģijas bumbas
Runas par Rīgu un Latviju kā kvalitatīva kultūras baudījuma koncentrētu vietu nav komplimenti vai pašslavinājumi. Notikumu kalendārs rāda, ka Latvijā ir daudzi pieredzējuši un ambiciozi kultūras menedžeri. Viņi prot atrast idejas, pārsteigt, kvalitatīvi organizēt, savedot kopā mākslu, cilvēkus un neskaitāmas festivāla norisei svarīgas vajadzības. Festivāla atradumi, mākslas daudzveidība būtu atsevišķa stāsta vērta. Dalībniekiem tas nozīmē lielas izvēles grūtības un spiedienu uz maku – vasaras festivālu kaisle ietekmē bankas konta stāvokli.
Kultūras un mākslas notikumu veidotāju izdoma ļoti iedvesmo un mazliet nogurdina. Gribas pagūt, gribas izbaudīt, gribas piedalīties. Vērts gan atkal būt klāt jau pazīstamā burzmā un noskaņā, piederēt kādam festivālam. Bet tikpat aizraujoši ir iepazīt jaunu vietu, jaunu ideju un nezināmus māksliniekus. Kad ienirsti festivālu vilnī, pārsātinātība sadzīvo ar jaunu iespaidu slāpēm.
Kā tajā visā nepazust? Ar ko nodarbināt domas, izvēloties izklaides vietu, un vēlāk – pēc festivāla? Kā saprast, kas garantēti ievibrēs dvēseles stīgas, kas liks domāt, kas iepazīt kaut ko tādu, kas neatkārtosies un nav palaižams garām? Ar ko salīdzināt un kā novērtēt iespaidus pēc notikuma? To var, tas būtu jādara kultūras žurnālistiem un mākslu kritiķiem. Arī viņiem, tāpat kā pasākumu rīkotājiem, vasarā smagi jāstrādā. It sevišķi šogad, kad valsts simtgades svinību resursi lielisku mākslas baudījumu papildina arvien biezākās kārtās.
Skriet, bet nepiestāt
Pagaidām tikai sabiedriskie mediji spēj turēt līdzi festivālu tempam. Pirmkārt ar tiešraidēm un klātbūtni, pieteikumiem, skaidrojumiem, intervijām ar māksliniekiem. Festivālu jēgas skaidrošanai pievēršas “Kultūras rondo” un LTV “Kultūras ziņas” katru darbadienu. Daudz materiālu no lielajiem festivāliem piedāvā arī “LMT Straume”, bet tie ir notikumu konservi, nevis vērtējumi.
Klātbūtnes efekts ir ļoti vajadzīgs, ja nevari ierasties. Analīzes, skaidrojuma, vērtējuma tikpat kā nav. Pārējie mediji lielākoties iztiek ar informēšanu un fotogrāfiju kaudzītēm. Nav noslēpums, ka tās lielākoties raksta un piegādā festivālu komunikācijas speciālisti. Noderīgi, orientējoši, bet tas arī viss.
Biju ļoti priecīga, kā izcilajam Latvijas džeza pārstāvim Borisam Banniham veltīto koncertu Saulkrastu džeza festivālā skaidroja radio “Klasika”. Diemžēl ar šo stāstu par personību, par mūziķa unikalitāti nepietika. Reālo koncertu daudzie skatītāji ar bērniem un suņiem festivālā tā arī nesagaidīja, iztiekot ar jauno džeza mākslinieku priekšnesumiem pirms konkrētās dienas galvenā notikuma.
Meklēju recenzijas pēc šī un citiem festivāliem, ko baudīju klātienē, un tiem, kurus nepaguvu apmeklēt. Atrast tās ir ļoti grūti. Uzzināt kopainu – neiespējami. Kompetentu vērtējumu, iedziļināšanos, kas būtu gan aizrautīgo skatītāju, gan mākslinieku ieguldījuma vērta, neredzēju. Analītisks skats uz mākslas notikumu, solistu, mūziķu spēles īpatnībām, režijas, gaismu vērtējumi – vispār nekur neparādās.
Saprotu, ka pārdomām, analīzei vajadzīgs laiks. Bet festivālu vasara jau sen pāri pusei. Tukšums analītisko un vērtējošo žanru jomā drīzāk izskatās pēc tradīcijas. Proti, redakcionālās politikas un resursu trūkums nav radījis tradīciju domāt, spriest par to, kas rada mākslas pārdzīvojumu, to salīdzināt, skaidrot, ielikt katrai mākslai atbilstošā valodas sistēmā. Mēs tikai skrienam, tiekam aicināti, ieinteresēti un mobilizēti, bet nemaz neapstājamies, lai ieklausītos, izprastu to, kas ar mums noticis, pateicoties mākslai.
Kas paliek pēc festivāla? Māksliniekiem – interese par viņiem un aplausi, rīkotājiem – apmeklējuma un biļešu ienākumu statistika.
Kas nesaglabājas? Skatījums uz festivāla kvalitāti, skaidrojumi par katra festivāla ieguvumiem, to attīstību. Bet katram lielam kultūras un mākslas notikumam ir refleksijas vērta jēga. Taču izskatās, ka šādai refleksijai nav spēka, nav atbilstošas valodas, nav pietiekami zināšanu un vērtētāju.
Recenziju vietā “vēstule mammai”
Dažus blogus par “Positivus” un “Komētu” publicējis “satori.lv”. Bet tie sagādā vilšanos, jo atgādina tādus pagarus sociālo mediju ierakstus no sērijas – kā man gāja, ko es redzēju pa šauro personiskā redzes leņķa un aktuālo sīko izjūtu spraugu. Mēģināju iedomāties, kam varētu interesēt Andreja Vīksnas teksti no alternatīvās mākslas festivāla “Komēta”, kas arī šogad bijis neaizmirstams, ļoti kvalitatīvs. Viņš raksta par to, kā nomazgājis krūzi, kā viņu sakoduši kukaiņi, kā izskatās apmeklētāji, ko nokavējis festivālā, jo rakstījis iepriekšējo tekstu. Iespējamā auditorija nešķiet plaša, šo vērtīgo un vēl dažas citas detaļas droši vien priecātos uzzināt autora draudzene vai mamma, ja vien abas iedomātās auditorijas pārstāves ir tādas, kam allaž nemierīga sirds un tāpēc jāzina, “kā man iet festivālā”. Vēstījums, kurā priekšplānā ir ķermeniskas izjūtas, nejauši garāmgājēja impulsi, bet gandrīz nekā par saturu, par mākslas būtību. Ja vien “vakar bija spilgtāk” vai “žēl, ka palaidu garām” neuzskata par vērtējumu, tad lielākā daļa no bloga būtu liekama privātās saziņas vietnē.
Citu tēmu žurnālisti varētu rakstīt recenzijas arī par festivālu praktisko pusi – rīkotāju izdomu, servisu kvalitāti, drošību vai citiem aspektiem. Arī šādas informācijas nav, toties “Delfi” un “TVnet” publicē festivālu modes. Tas ir interesanti līdz trešajai bildei, tas ilustrē festivālu kultūras svarīgās sastāvdaļas.
Ja nav skaidros kritērijos balstīta vērtējuma, tad katrs festivāls aizripo tikpat ātri kā “Instagram” fotogrāfijas ar pašbildēm no vasaras izklaidēm. Ja trūkst ieinteresētas un profesionālas refleksijas, atbildes uz jautājumiem, ko tas deva un kāpēc, tad samazinās iespējas attīstīties – kā festivālam, tā māksliniekiem un skatītājiem.
Latvijā notiek tik daudz lielisku mākslas notikumu. Bet tā ir tikai frāze, ja nespriežam par to, kā un kāpēc, ja aizmirstam, ka žurnālistika un mākslas kritika ir skaidrās profesionālās sistēmās pastāvošas jomas. Ja neieskatāmies rūpīgāk, tad notikumi aizripo tālāk, tā īsti neizdzīvojuši savu vienīgo dzīvi, jo nesaprasti. Taču karstās dienas paies un tad, ja vēlēsimies, būs iespēja pamatīgi vērtēt skaisto vasaru kādā mākslu kritikas festivālā.
