Guntis Zemītis: Senkapu izlaupīšanai Latgalē jābūt pēdējam pilienam 16
Autors: Guntis Zemītis, LU Latvijas Vēstures institūta direktors
Ziņa (“Latgales kultūrvēsturei nolaupītais”, “LA”, 09.02.2015.), ka pamatīgi, ciniski Latgalē izpostīti senkapi, sāpina, bet diemžēl vairs nepārsteidz. Mēs, arheologi, regulāri saņemam ziņas par postītiem senkapiem, atrastām un privātkolekcionāriem pārdotām senlietām, kas uz mūžīgiem laikiem ir nozagtas Latvijai un zinātnei.
Grūti izskaidrot cilvēku alkatību, necieņu pret savu valsti, saviem senčiem, pret jebkura aizgājēja pīšļiem. Tikpat grūti izskaidrot tiesībsargājošo institūciju nevarību, nespējot atklāt šādus noziegumus. Tādi bijuši vairākkārt. Viens no skaļākajiem gadījumiem, kad 2012. gada rudenī tika atrakti un izlaupīti 48 apbedījumi Jaunsvirlaukas Kakužēnu “Mīklas kalnā”, kur laika posmā no 5. līdz 11. gadsimtam apbedīti senie zemgaļi. Krimināllietu ierosināja, bet pagaidām klusums.
Šis Latgalē ir gadījums, kad vadzim vajadzētu lūzt. Gan tādēļ, ka apzināti postīti senkapi, kas atrodas valsts aizsardzībā, gan tādēļ, ka šoreiz Šķilbēnu pagasta Daņilovkā sapostīts patiesi unikāls piemineklis – trīs dažādu laiku un veidu apbedījumi – 1. – 4. gadsimta kapu uzkalniņi, 11. – 12. gadsimta kapu uzkalniņi un apbedījumi ar akmens konstrukcijām – žaļņiki, kas attiecas uz 13. – 14. gadsimtu. Apbedījumi Latvijas teritorijai netipiskajos žaļņikos atspoguļo baltu (latgaļu) un Novgorodas rietumu iedzīvotāju – Baltijas somu – slāvu kultūru mijiedarbību.
Postījumos vainīgajiem būtu jāstājas tiesas priekšā. Tas nav aicinājums uz paraugprāvu. Tas tikai būtu signāls, ka sods ir neizbēgams. Šim gadījumam vajadzētu mainīt līdz šim valdošo neizpratni, aiz kuras gan laikam slēpjas nevēlēšanās izmeklēt un atklāt šāda veida noziegumus.
Viens no mītiem, kuru kultivē paši pieminekļu izlaupītāji, ir tāds: arheologi paši nepēta un neļauj to darīt citiem. Bet arheologu uzdevums nav izpētīt VISUS pieminekļus. Arheoloģija ir savdabīga zinātne – pētījuma gaitā izpētes objekts tiek iznīcināts. Tādēļ to dara piesardzīgi un biežāk, ja pieminekli apdraud applūdināšana, izpostīšana būvdarbos utt. Arī Daņilovkas senkapi ir daļēji pētīti arheoloģes Elvīras Šnores vadībā 1951. un 1952. gadā. Arheologu darba metodes pilnveidojas, un mūsdienās no pieminekļa iespējams iegūt daudz plašāku informāciju, to nemaz neiznīcinot. Tieši tādēļ Daņilovkas kapu uzkalniņi netika izpētīti pilnībā, bet saglabāti nākamajām paaudzēm. Turklāt arheoloģijas pieminekļi ar redzamām virszemes pazīmēm ir kultūrainavas sastāvdaļa, kas kopjama un saudzējama.
Visā šajā skumjajā stāstā patīkamais ir tas, ka par nelegālajiem racējiem policijai ziņoja vietējie iedzīvotāji. Tomēr sabiedrības izglītošanā vēl daudz darāmā. Vajadzētu sākt ar skolām, kur, iespējams, vēstures kursa ietvaros paredzēt arī obligāti apgūstamas tēmas par pieminekļu aizsardzību. Tam jānotiek ātri – kamēr vēl Latvija nav izlaupīta pilnībā. LU Latvijas vēstures institūta arheologi, Latvijas – Igaunijas – Krievijas Pārrobežu sadarbības programmas ietvaros īstenoja projektu “Arheoloģija, vara un sabiedrība: sadarbība arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai” iepazinās ar Pleskavas apgabala pieredzi pieminekļu aizsardzībā. Izrādās, tur manis minētās mācību stundas skolā jau notiek. Krievu kolēģi ir izstrādājuši uzlīmi ar aicinājumu ziņot par nelegāliem senlietu meklētājiem, izvilkumiem no Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa un saukli “Ieraudzīji – zvani” ar vietējās policijas un pieminekļu aizsardzības iestādes tālruņu numuriem.
Ļoti ceru, ka šis gadījums Latgalē atmodinās sabiedrību – skolotājus, zemes īpašniekus, tiesībsargājošo institūciju darbiniekus, katru domājošu cilvēku. Jāmaina attieksme gan pret pieminekļiem, gan to izlaupītājiem. Pirmie jāsaudzē, otrie – jāizskauž no mūsu vidus!
