Uzticība un uzticēšanās: ar ko tās atšķiras 1
Uzticība nav rakstura īpašība, bet gan uzvedības veids, kuru iespējams apgūt, ja ir motivācija. Uzticība ir brīva un apzināta izvēle. Savukārt uzticēšanās nozīmē paļāvību uz kādas personas dotā vārda turēšanu. Spēja uzticēties jeb uzticēšanās rodas vai nerodas agrā bērnībā. Šos jēdzienus skaidro psiholoģe, psihoterapeite ZANE KRŪMIŅA.
– Uzticība ir atbildības uzņemšanās. Karavīrs dod zvērestu, solot būt uzticīgs komandierim, prezidents sola uzticību valstij. Tie ir rituāli, kas palīdz nostiprināt un apliecināt gatavību būt uzticamam. Ģimenē uzticību saprot kā vienu no mīlestības apliecinājuma formām, un reizē tā ir atbildība otra priekšā, paredzot atteikšanos no kārdinājumiem ārpus šīm attiecībām. Uzticība iet roku rokā ar spēju iesaistīties ilgnoturīgās attiecībās, nebaidoties būt patiesi tuvu otram. Savukārt neuzticības pamatā bieži var būt nepārliecinātība par sevi, kas mudina mainīt partnerus pašapziņas paaugstināšanai.
Uzticēšanās saistās ar spēju paļauties uz otru cilvēku vai pasauli kopumā. Uzticēšanās trūkums uztur bailes no nodevības, pamešanas, provocē trauksmi un greizsirdību. Kur meklējamas saknes grūtībām uzticēties?
Jau agri bērnībā veidojas drošā vai nedrošā bāzes izjūta, kas ir pamats tālākai spējai paļauties un uzticēties. Drošības sajūta bērnam rodas, ja viņš izjūt savu vecāku atsaucību, pieejamību un atbalstu brīžos, kad ir nobijies, apjucis, satraukts. Ja bērna māte spēj uztvert bērna raidītos signālus, atpazīst bērna izjūtas un atbilstoši reaģē – bērnā veidojas sajūta, ka apkārt valda drošība, ir droši būt attiecībās, kur tevi saprot un atbalsta. Ar tādu nostāju šie cilvēki jau kā pieaugušie veido attiecības un uztver pasauli. Gadījumos, ja vecāki nav pastāvīgi savā izturēšanās veidā pret bērnu – reizēm ir pretimnākoši, bet reizēm noraidoši, ja bērns nevar justies drošs par vecāku pieejamību (es nezinu, kā uz mani reaģēs, kad tuvošos), veidosies nedroša pieķeršanās. Pieaugušā vecumā šādam cilvēkam būs izteiktas bailes no atšķirtības, bailes tikt pamestam, viņš izmisīgi meklēs kādu, kam pieķerties. Visticamāk, būdams attiecībās, nespēs līdz galam uzticēties, jo nebūs bijusi attiecību stabilitātes pieredze. Ja bērns saskāries ar nemitīgu noraidījumu brīžos, kad meklējis patvērumu, aizsardzību un mierinājumu vai arī ilgi atradies prom no vecākiem, veidojas bāzes neuzticēšanās. Tas pieaugušā dzīvē izpaužas kā izvairīga uzvedība attiecībās. Cilvēkam nav ticības, ka brīžos, kad būs nepieciešams atbalsts, viņš tādu saņems, gluži pretēji – viņš paredz, ka tiks noraidīts. Bieži šie cilvēki apzināti un reizēm neapzināti izvairās no noturīgu attiecību veidošanas, cenšas iztikt bez mīlestības un citu cilvēku atbalsta. Šajā gadījumā spēja uzticēties ir pamatīgi izpostīta, kas apgrūtina iespēju atslābt un baudīt tuvas attiecības. Tomēr jāatceras, ka attiecības, kurās valda cieņa, patiesa mīlestība un pieņemšana, var koriģēt šo uzticēšanās nepilnību. Cilvēks stabilās attiecībās var tikt izdziedināts un atgūt spēju paļauties un ticēt labajam.
AFORISMS
Pārliecīga neuzticēšanās ir muļķa grēks, bet pārliecīga uzticēšanās – gudrā vājība. Denī Didro
