Uzņēmējs Milovs gatavs palīdzēt ar Ulmaņa krūšutēla uzstādīšanu Valkā 0
Rīgas Latviešu biedrības un Nacionālās kultūras attīstības fonda (RLBNKAF) gādātā pieminekļa Kārlim Ulmanim aizvešanu uz paredzēto vietu Valkā nākamgad apņēmies organizēt hol- dinga ”LNK Group” padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Milovs.
Pirms dažiem gadiem, kad vēl bija iecere šo pieminekli uzstādīt K. Ulmaņa nāves vietā Turkmenistānas pilsētā Turkmenbašī (Krasnovodskā), arī to darīt bija gatavs A. Milovs. Kas ir šis uzņēmējs?
Milovu ģimene ietilpst žurnāla ”Kapitāls” 2012. gadā apkopotajā Latvijas turīgāko ģimeņu desmitniekā.
Aleksandra, viņa dzīvesbiedres Nataļjas, dēlu Artjoma un Vadima kopējo turību lēš uz 25 miljoniem latu. Ģimenei pieder holdings ”LNK Group”, kurā ietilpst 18 uzņēmumi. Pazīstamākais un pelnošākais no tiem ir ”Latvijas tilti”, kas izvērsis darbību gan Krievijā un NVS valstīs, gan Rietumeiropā. Pagājušajā gadā tā apgrozījums bija 17,67 miljoni latu. Pārējās holdinga firmas nodarbojas ar celtniecību, transporta pakalpojumiem, metāla un dzelzs-betona konstrukciju ražošanas, aviācijas tehnikas testēšanu un nekustamo īpašumu biznesu.
Ceļu uz miljonāra statusu 1947. gadā dzimušais aviācijas inženieris A. Milovs sācis PSRS kooperatīvu laikos, 1988. gadā, kad kopā ar kolēģiem nodibinājis ražošanas kooperatīvu ”Latvnaučkompleks”. Vēl 1972. gadā Rīgā viņa vadībā tika izveidota aviācijas tehnikas izturības un to resursu izmēģinājumu stendu izstrādes laboratorija, kas arī šobrīd kā ”LNK Aerospace” ietilpst Milovu impērijā. Holdings veidojies 90. gados, uzpērkot kapitāldaļas citos uzņēmumos un dibinot jaunus. Oficiālajā mājas lapā norādīts – ”Esam saudzīgi saglabājuši labākās Latvijas un padomju industrijas tradīcijas”. ”LNK Group” firmas regulāri manāmas ekonomikas ziņās, kad ir runa par celtniecības darbiem. Viens no pēdējiem uzņēmuma ”LNK Industries” iegūtajiem pasūtījumiem ir tehnoloģisko iekārtu atbalsta metāla konstrukciju piegāde Kundziņsalā paredzētajam minerālmēslu terminālim.
Aleksandra Milova vārds agrākos gados pazibējis saistībā ar dažādām politiskajām partijām. Uzņēmējs neslēpj, ka partijām palīdzējis, taču pēc to pakalpojumiem nav bijis īpašas vajadzības. A. Milovam simpatizējusi Tautas saskaņas partija, kad tajā bija Jānis Jurkāns.
KNAB mājas lapā atrodamā informācija vēsta, ka 2010. gadā A. Milovs ziedojis partiju apvienībai ”Par labu Latviju” 18 tūkstošus latu, bet viņa dēls Vadims 2011. gadā nu jau likvidētajai Aināra Šlesera partijai LPP/”LC” – 10 tūkstošus latu. A. Milovs ir darbojies ”Par labu Latviju” valdē.
”LNK Group” jo plaši atbalsta dažādus labdarības pasākumus un 2010. gada rudenī nodibināts īpašs fonds ”Charity.lv”. Palīdzības saņēmēju pulkā ir Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, Rīgas Krievu drāmas teātris, sporta federācijas, Lietišķo sieviešu apvienība, Rīgas Latviešu biedrības un Nacionālās kultūras attīstības fonds, ”Ziedot.lv”, ”Palīdzēsim.lv”, Mārtiņa fonds, ebreju reliģiskā kopiena ”Šamir” un Latvijas ebreju kopiena. A. Milovs ir ziedojis Žaņa Lipkes memoriālam, vēl nesen bijis Rīgas Ebreju biedrības uzraudzības padomes loceklis.
RLBNKAF valdes priekšsēdētāja Mirdza Stirna stāsta, ka K. Ulmaņa pieminekļa sakarā viņu ar A. Milovu savedusi kopā Valsts prezidenta kanceleja Valsts prezidenta Valda Zatlera laikā ap 2011. gadu. ”Tajā brīdī mums bija liels ceļu pārvada būves projekts Turkmenbašī pilsētā. Tur strādāja kādi 300 mūsu darbinieki, tā ka aizvest un uzstādīt pieminekli nebūtu nekādu grūtību. Bijām gatavi to darīt uz sava rēķina. Man šķita, ka piemineklis ir diezgan skaists,” tagad atceras A. Milovs. Kad kļuva skaidrs, ka doma par pieminekli vietā, kur K. Ulmanis 1942. gadā gājis bojā, nerealizēsies, uzņēmējs bijis gatavs palīdzēt ar krūšutēla uzstādīšanu Liepājā, bet tagad Valkā (vairāk par pieminekli “LA” 23.09.2013.). Saruna ar A. Milovu notiek latviešu un krievu valodā, jo uzņēmējs latviski gan saprot, taču drošāk uz latviski uzdotiem jautājumiem atbild krieviski.
Viņš apstiprina, ka apzinās, ko latviešiem nozīmē Kārlis Ulmanis, taču, vaicāts par savu vērtējumu, saminstinās: ”Ziniet, es tomēr esmu inženieris, nevis vēsturnieks. Pēc visa spriežot, viņš bija diezgan pretrunīga personība. Bet vēstures notikumus jau nevar vērtēt šodienas acīm.
Šodien tādu valsts apvērsumu Eiropā uzskatītu par nosodāmu, bet toreiz tas acīmredzot bija pareizs solis, jo viņš glāba valsti no haosa. Arī jautājumā par nepretošanos 1940. gadā. Viņš droši vien sprieda, ka spēki ir pārāk nevienādi un jāglābj valsts no lieliem upuriem. Varbūt vajadzēja izrādīt simbolisku pretestību, paziņot protestu… Tad tagad būtu mazāk pamata demagoģijai. Es nezinu pareizo atbildi. Tas, ka galvenie vaininieki bija divi bandīti, divi cilvēk-ēdāji [Staļins un Hitlers], gan jautājumus nerada.”
