Protu izskatīties kārtīgs, bet manī ir arī daudz nepareizību. Saruna ar Juri Žagaru 7
“Es protu izskatīties kārtīgs, tomēr manī var atrast arī daudz nepareizību,” saka JURIS ŽAGARS – aktieris, Cēsu mākslas festivāla direktors un Žagarkalna īpašnieks. Dailes teātra jauniestudējumā “Jeruzaleme”, kas šodien piedzīvo pirmizrādi Lauras Grozas-Ķiberes režijā, viņa spēlētais varonis Džonijs Ērglis Bairons ir tieši tāds, “nepareizs”, dzīvē īsti neiederīgs tips, kurš bezkaunīgi nepakļaujas normalitātei.
Aktiera Jura Žagara pēdējo gadu radošais dosjē teātrī ir teju apskaužams – Dailes teātrī viens spēcīgs varonis seko otram, un tikpat regulāri, četrus gadus pēc kārtas, viena otrai sekojušas arī nominācijas “Spēlmaņu nakts” balvai. Savukārt Žagara kinoaktiera talants novērtējams arī tikko uz ekrāniem nonākušajā grāvējā “Nameja gredzens”. Tikmēr kultūras menedžera Jura Žagara vadītais Cēsu mākslas festivāls uzkrāj nominācijas par aizvadītās vasaras ražu, bet uzņēmēja Žagara pārvaldītajā Žagarkalnā sniegs beidzot sašauts biezā slānī un sākusies sezona. Aktieris Žagars gan teic, ka šobrīd priekšplānā ir teātris, jo, topot jaunai lomai, viss pārējais tiekot “atslēgts” – ja nu reizēm pirms mēģinājuma uzmetot aci laika prognozei.
Jeruzaleme, protams, saistās ar politiski karstu punktu pasaules kartē. Kas tā ir Dailes teātrī un ko nozīmē galvenā varoņa atveidotājam Jurim Žagaram?
J. Žagars: Šajā gabalā gandrīz viss nav tāds, kāds izskatās, ieskaitot nosaukumu. Tā ir autora brīnišķīga provokācija, un izrādei nav pilnīgi nekāda sakara ar Jeruzalemi, Palestīnu vai ko tamlīdzīgu. Protams, atsauces var atrast – angļiem ir slavena dziesma, kurā dziedāts par to, ka Jēzus, iespējams, reiz staigājis pa Anglijas laukiem, un tiek pausts, ka īstā Jeruzaleme jeb īstā laimes zeme ir tepat. Tad nu nosaukums ir ironisks komentārs par šo apsolītās laimes zemi, kuras taču nemaz nav.
Bezpajumtnieku spēlējat pirmoreiz. Autoru esot iedvesmojis reāls stāsts – varbūt savs “vietējais” prototips ir arī jums?
Esmu spēlējis daudz tēlu, bet šāds nudien neesmu bijis nekad. Teiksim vienkārši – Džonijs Ērglis Bairons ir hipiju bomzis, kurš par tādu kļuvis principā, nevis tādēļ, ka nav naudas. Bijušais motobraucējs, pilnīgi dulls čalis, kurš, rādot trikus, salauzījis visus kaulus. Viņš savā busiņā ir ceļojis riņķī pa pasauli, bet nu jau 20 gadus ar visu busiņu apmeties provinces pilsētiņas mežā. Šad tad piehalturē vietējā apkaimē, ir vietējo krogu pastāvīgs apmeklētājs un reizē bieds. Skandālists, kurš vienmēr iekuļas kaut kādās nepatikšanās. Absolūti antisociāls elements. Tomēr viss ir pavisam citādi, nekā izskatās, ieskaitot viņu pašu. Šis ir stāsts, kurā nevar saprast, kurā brīdī tas ir “narkotrips”, kurā – absolūta realitāte. Skaistākais, ka viss daļēji ir balstīts reālā stāstā. Autors patiešām braucis pie šā vīra, nu jau viņa vairs nav, abi kopā dzēruši, runājuši. Reālais personāžs ārkārtīgi iedvesmoja arī mani, jo šajā varonī varu pat atrast kaut ko kopīgu ar mani pašu – izņemot narkotiku tirgošanu. Es protu izskatīties kārtīgs, bet manī var atrast arī daudz nepareizību.
Šaipus un viņpus okeānam, Vestendā un Brodvejā, “Jeruzaleme” apbalvota un cildināta. Kā gatavojaties konvertēt šo stāstu mūsu skatītājam?
Arī šeit ir tādi tipi – nevar saprast, no kurienes viņam aug saknes, kas viņš par cilvēku. Man ir drošības sajūta: ja saprata amerikāņi, kas nav lielākie angļu sadzīves kultūras un ģeogrāfijas zinātāji – Brodvejā izrāde gāja ar lieliem panākumiem –, tad, iespējams, lokālās lietas nav izšķirošās.
Tā dēvētās “sabiedrības padibenes” laiku pa laikam nonāk kultūras uzmanības centrā un nereti mēdz šokēt daļu skatītāju – kaut vai ar necenzētas leksikas daudzumu. Tālu nav jāmeklē, pats esat spēlējis Koršunova “Izraidītajos”.
Jā, “Izraidītie” bija par padibenēm Londonā, bet reizē tas bija arī ārkārtīgi dziļš, cilvēcīgs stāsts. Arī “Jeruzalemes” stāsts cilvēcības ziņā ir kaut kas ārkārtīgi līdzīgs. Ļoti grūti pārtulkot latviski tur sastopamo nežēlīgo žargonu – latviski rupjības skan rupjāk nekā angliski, tomēr Jāņa Elsberga tulkojums ir izcils – kad lasīju lugu angļu valodā, smējos vienā laidā. Rupjības no skatuves ir ārkārtīgi specifiska lieta. “Izraidītajos” tās bija absolūti nepieciešams koncepts. Atceros, ka Oskars Koršunovs mūs brīdināja – nebaidieties, ka pirmais vārds, kas skanēs izrādē, būs rupjš krievu lamuvārds. Tas ir kods. Ne velti “Izraidīto” autors bija strikti norādījis, ka cīnīsies par viņa autora tiesībām un katrs lamuvārds izskanēs tieši tur, kur viņš to ierakstījis, un ne vairāk. Šoreiz gan stāsts ir citāds, te nav “černuhas”, perversiju vai pārliecīgas rupjības, kas šokētu tikumības sargus. Tā arī nav traģēdija, bet ārkārtīgi asprātīga un gudra drāma ar mistikas elementiem. Es ārkārtīgi augstu vērtēju savu laiku, tāpēc pamatīgi izsveru, kam to tērēju. Šis laiks, ko esmu darbojies ar Džoniju Ērgli Baironu, nav veltīgi nomests zemē.
Vai pašizaugsmes perspektīva, izvēloties lomu, var tikt uzskatīta par repertuāra teātra aktiera privilēģiju?
Tie ir maldi, ka izvēlamies, ko gribam spēlēt, un ko – ne. Es spēlēju repertuāra teātrī un to, ko man liek. Mēs esam profesionāls teātris, kurā visi pildām darba līguma nosacījumus. Teātra vadība tomēr ir tik tālredzīga, nedodot aktieriem, kuriem kādā periodā ir “jānes” vairāk repertuāra, tādas lomas, kuras viņiem nav obligātas. Man ir veicies, ka teātris domā, kā labāk ekspluatēt Žagaru. Varbūt tādēļ tieku pie labākām lomām.
Aktieris, producents un uzņēmējs. Spēja būt daudzpusīgam, “pārslēgties” esot viena no jaunās paaudzes, post homo sapiens pazīmēm. Teātrī paaudžu maiņu droši vien var konstatēt itin labi…
Man patīk, ka varu piepildīt katru savas dzīves stundu ar darbu, kas pašam ļoti patīk un kuru protu. Es protu šaut sniegu, producēt mākslas notikumus un iejusties cita cilvēka ādā. Šī multifunkcionalitāte ir lieta, kas man ārkārtīgi patīk, un man tā vienkārši ir dabiska. Ja jaunos cilvēkos tā nāk kopā ar talantu, nekā labāka nevar būt. Un mums ir pašapzinīgie, lecīgie, neadekvāti ambiciozie jaunieši, kas spēj izpausties daudzās lietās. Tomēr ir arī otra puse – jaunā paaudze, kas vispār nezina, kas ir teātris, bet, galvenais, nezina, kas ir teātra bauda, jo skatīties labu teātri – tā ir bauda. Vēl bīstamāk, ka parādījusies tendence nopietnu mākslu patērēt kā komercpreci, ko šobrīd kultivē Rietumos. Vasarā Londonas Vestendā noskatījos vienu no jaunākajiem “Jeruzalemes” autora hitiem – “Pārcēlājs”, arī Tenesija Viljamsa “Kaķi uz nokaitēta skārda jumta”, un abos – tas pats. Cilvēki ir nopirkuši dārgas biļetes gadu uz priekšu, lai, piemēram, redzētu Holivudas zvaigzni Sjēnu Milleri, kura spēlē slikti, vienkārši runājot, “halturē”, bet zāle turpina būt pilna, jo mārketinga spēks ir pārāk masīvs. Brīdis, kad nopietnā māksla sāk spēlēt pēc “lētā gala” noteikumiem, ir manipulācija. Tas ir briesmīgi un perversi.
Jums kā mākslas festivāla vadītājam taču ir labi zināms, ka ikviens kultūras notikumu menedžeris saskaras ar balansēšanu starp komerciju un mākslu.
Paldies Dievam, vairs ne. Sākumā Cēsu festivālam vajadzēja pierādīt savu uzstādījumu, pat tad, ja tas ir strīdīgs vai pat var ārkārtīgi nepatikt. Mēs cīnījāmies par publiku nopietnai mākslai. Tagad turpinām profesionāli nodarboties ar nopietnu mākslu, nevis blefojam, komercializējot to. Šovasar tāds bija Osvaldo Golihova opera “Ainadamar”. Šķita, šis būs brīdis, kad būšu spiests ņemt personīgo kredītu, lai nosegtu budžetā mīnusus divdesmit, trīsdesmit tūkstošu apmērā, jo nepārdosim biļetes. Tas ir produkts, ko neviens šeit, Eiropā, nezina. Bet pārdevām visu un nu ir prieks, ka mūsu iestudējums ir nominēts Lielajai mūzikas balvai, bet mēs esam tikuši cauri “pa nullēm”. Tas nozīmē, ka kultūras līmenis Latvijā ir ļoti augsts un cilvēki novērtē labu, nopietnu mākslu.
Riska faktors, radot kultūras notikumus, ir milzīgs. Kas liek arvien sākt no jauna?
Katru reizi sev apsolu – nekad vairs. Un atkal turpinām. Tas nav tāds truls adrenalīns, jo to var noķert, arī braucot ar slēpēm vai ar moci. Arī teātrī netrūkst adrenalīna. Drīzāk te ir runa par uzvaras prieku. Tā ir sajūta, kad trīs tūkstoši cilvēku Cēsīs, brīvdabā, pēkšņi ir klusuma sastingumā, ka šķiet – gaiss ir elektrizēts. Un tu saproti – tagad notiek brīnums un visi tic, ka tas, kas notiek uz skatuves, ir īsti.
Nav vilinājuma, tāpat kā brālim, pašam nokļūt šajā mākslas demiurga, piemēram, operas režisora, pozīcijā? Cēsu mākslas festivāls varētu būt tāda platforma.
Nav pilnīgi nekāda vilinājuma, vēlmes vai intereses, drīzāk ir fundamentāla pretestība. Cēsu mākslas festivāla mākslinieciskā procesa pusē iesaistos tik, cik nepieciešams. Piedalos tiktāl, lai māksla varētu notikt, bet nebāžos uz skatuves.
“Jeruzalemes” pirmizrādes diena sakritusi ar paša jubileju. Kā svinēsit?
Pēc pirmizrādēm man vienmēr mulsinošs ir mirklis, kad, tikko nokāpis no skatuves, nāc uz bufeti un notiek bankets, bet pats nevēlies neko citu, kā vien būt mājās. Tad ir tikai viena vēlme – lūdzu, neaiztieciet mani ārpus skatuves. Tas Juris Žagars, kurš uz skatuves, ir cits. Jā, pēc tam gan – brauciet ciemos, iedzersim, nosvinēsim.
“Jeruzaleme”. Iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē
* Režisore Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Katrīna Pasternaka, videomākslinieks “-8”, komponists Kārlis Auzāns.
* Lomās: Juris Žagars, Lauris Dzelzītis, Dainis Grūbe, Lauris Subatnieks, Ērika Ēglija, Anta Aizupe, Gints Grāvelis, Pēteris Liepiņš, Kristīne Nevarauska, Indra Briķe, Intars Rešetins, Anete Krasovska, Raivis Vidzis, Mixmaster Raitis, Sergejs Fjodorovs, Teodors Timrots.
* Pirmizrāde – 26. janvārī. Tuvākās izrādes: 27., 28. janvārī; 10., 14., 15., 23. februārī; 3, 10. martā.
