Guna Roze: Un jāja Antiņš trešo reizi… 5
“Lasiet, cilvēki, pasakas!” – pirms kādiem gadiem viedā intervijā man sacīja latvju zintnieks. “Neticiet pasakām! – tas ir aplams apgalvojums. Ne vien ticiet, bet ieklausieties tajās! Jo pasakas pasaka. Pasaka priekšā.”
Pirms pāris dienām man gadījās taisnoties par iekavētu darbu, un ziniet – tā sajūta nav patīkama. Kārtējo reizi bija jāatzīst, ka darāmie darbi ir sakārtoti nevis pelnīti prioritārā secībā, bet pēc kalendārā grafika. Un atkal to, kas sirdij mīļāks un arī globāli būtu liekams pirmajā vietā, malā pastūmušas ikdienišķas sēnalas. Bet pasūtītājs saprotoši atbildēja: “Tā acīmredzami ir laika iezīme – kam ir, tam tiek dots vēl vairāk.” Tāpat ar naudu. Arī tā taču nav sadalīta vienmērīgi visiem planētas iedzīvotājiem. Un, pat ja kādam šī patiesība liekas netaisna, nevajadzētu aizmirst, ka “naudas koks” sākotnēji kādam bija jāiestāda. Un, ja naudas koks plaukst un zeļ, tātad stādītājam tajā brīdī prioritātes bija sakārtotas pareizi, un viņš ņēma lāpstu rokās.
Kāds tam sakars ar kultūru? Nepārprotams, ja caur pasakā “Zelta zirgs” priekšā pateikto skatām kultūras projektu izbīdīšanas peripetijas. Jo tā vietā, lai neatlaidīgi, pacietīgi un apņēmīgi jātu stikla kalnā, nesadrupinot uzmanību blakus lietās, liela daļa potenciālo jājēju savu enerģiju tērē, labākajā gadījumā rušinoties pa zirgu stalli. Nu, kā tas nākas, ka sēnalas izkonkurē stikla kalna virsotni, un kalendārs (pat ne gaidāmais honorārs) diktē noteikumus? Ja Antiņa dzinulis būtu termiņš, nez vai viņš tiktu kalna galā! Saulcerīte bija vai nebija honorārs – par to varētu diskutēt.
Populārs ir viedoklis, ka dažādu projektu konkursu naudu saņem vieni un tie paši cilvēki vai organizācijas (arī projekta vadītājs ir cilvēks). Nestrīdēšos. Bet arī pasakas visbiežāk stāsta par brāļiem, no kuriem divi kasa nabu, kamēr trešais gan brīnumputnu meklē, gan stikla kalnā jāj. Un atrod, un uzjāj, un glābj pasauli, lai arī šai ceļā gan krīt un sasitas, gan ar pūķiem cīnās, riskēdams ar dzīvību. Tā ir pasakas atbilde, kāpēc sacensībā par finansējumu (Saulcerītēm) piedalās vieni un tie paši cilvēki – trešie tēvu dēli. Viņi to arī saņem. Tātad tā ir nevis dēlu, bet trešo tēva dēlu sacensība.
Spilgti atmiņā palikusi kādas kultūras darbinieces uzstāšanās seminārā par finanšu piesaisti kultūras projektiem, kurā piedalījās arī Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) pārstāvis. Šī kultūras darbiniece – visnotaļ enerģiska dāma – apgalvoja, ka VKKF projektos startēt ir bezcerīgi, jo bez blata tur neko dabūt nevar! VKKF pārstāvis pavaicāja, cik bieži viņa ir mēģinājusi, ja reiz tik negatīva pieredze un attieksme? Izrādās – ne reizes. Ne reizes!!! Bet viņa ZINA, ka nav pat vērts mēģināt. Bet vai Antiņš tiktu stikla kalnā, ja nejātu?
Turklāt – Antiņš jāja trīs reizes. TRĪS reizes!!! Gluži tāda ir arī mana pieredze. Finansējumu radošajai stipendijai izdevās saņemt tikai ar trešo reizi un bez jebkāda blata. Vērienīgākiem manis iesniegtajiem projektiem klājies līdzīgi. Šī bilance nekad nav 1:1. Aprunājoties ar citiem trešajiem tēva dēliem, situācija izrādījās līdzīga: divas vai trīs reizes neesi laimīgo sarakstā, trešajā vai ceturtajā esi. Vai otrādi: saņēmi, saņēmi, saņēmi finansējumu kādam projektam un kādudien – nekā! Pirms pāris gadiem Andra Manfelde intervijā žurnālam “Una” atzinās, ka bija pieradusi saņemt radošo stipendiju par topošajiem literārajiem darbiem, bet reiz pēkšņi nav – kā tad tā? Viņas spēks bija atzīt, ka vaina ne jau nesaņemšanas faktā, bet viņas pieradumā.
Nedarīt – nejāt stikla kalnā – var vienmēr. Jo, kas neriskē, tam nav ko zaudēt. Krāmēties ar projektiem bez šaubām ir klapatīgi. Tas atkal paģērē kādu sirds darbu atbīdīt malā, apzinoties, ka projekta gatavošanā ieguldītais laiks un darbs var izrādīties velts. Bet skat! Atkal viena projektu konkursa datums deguna galā, un atkal trešie tēva dēli mēģinās uzjāt stikla kalnā. Un atkal kāds vara vai sudraba zirgs apstāsies pusceļā. Bet vai tāpēc neglābsim Saulcerīti? Trīs lietas labas, ceturtā – no sirds.
