Traks uz mūžu – nieks vien 1
Pat Krievijā reabilitēti cilvēki, kurus PSRS psihiatriskajās slimnīcās “ārstēja” no nepareiziem uzskatiem. Latvijā tas joprojām nav izdarīts. Priecājos, ka Latvijas radio raidījumā “Krustpunkti” (16. oktobrī) un TV 3 raidījumā “Nekā personīga” (21. oktobrī) turpināja manu jau pirms pusgada (“Latvijas Avīzes” 3. marta numurs) aktualizēto tematu publikācijā “Traks uz mūžu”.
Rakstīju par to cilvēku reabilitāciju, kuri par pretošanos padomju režīmam piespiedu kārtā tika ievietoti psihiatriskajās slimnīcās, lai ārstētu no nepareiziem uzskatiem, nosakot diagnozi “paranojālās formas šizofrēnija”. Vēsturnieks Ritvars Jansons secina, ka valstī varētu būt kādi piecdesmit šādi cilvēki, kas joprojām spiesti dzīvot ar to diagnozi, ko savulaik tiem noteikusi Valsts drošības komiteja, iesaistot ārstus. Esmu tikusies ar vairākiem no viņiem, redzējusi arhīva uzziņas, kurās melns uz balta rakstīts, ka slimībai pie vainas ir politiskie uzskati, nekas cits. Tiesa, vēl šodien paši pacienti tās uzziņas no Psihiatrijas un narkoloģijas centra arhīva nemaz tik viegli nevar dabūt, bieži atrodas kāds lielāks vai mazāks kavēšanas iemesls. Iespējams tāpēc, ka psihiatri negrib, lai šīs dokumentārās liecības ieraudzītu dienas gaismu, jo Latvijā psihiatri (man bija ļoti grūti atrast kādu, kurš tā nedomā) joprojām uzskata, ka tolaik “nebija neviena tāda cilvēka, kam šāda diagnoze uzlikta nepamatoti”.
“Visiem bija lielāki vai mazāki psihiski traucējumi. Tas ir labi saprotams, jo tad, ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība,”
šādu uzskatu toreiz “LA” publikācijā pauda Anita Apsīte, Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorās tiesu psihiatrijas ekspertīžu nodaļas vadītāja, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektore. Biruta Kupča, Latvijas Psihiatru asociācijas viceprezidente, daktere ar 55 gadu darba stāžu radio raidījumā “Krustpunkti” stāsta, ka savā darba mūžā neesot satikusi nevienu tādu cilvēku, kurš būtu saņēmis diagnozi par režīmam nepareizu domāšanu. To saka autoritāte Latvijas psihiatrijā.
Bet Sandrs Rīga, kas padomju laikā apvienoja kristīgi domājošos visā PSRS, tika arestēts un “ārstēts” gan Krievijā, gan Latvijā Rīgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, rāda Krievijas Augstākās tiesas izsniegtu uzziņu, kas apliecina, ka Krievijā viņš ir reabilitēts jau 1991. gadā, bet savā dzimtenē Latvijā šādu reabilitāciju necerot saņemt. Arī Lietuvā un Igaunijā tie disidenti, kurus VDK, sadarbojoties ar psihiatriem, “veda pie prāta” psihiatriskajās slimnīcās, jau sen ir attaisnoti. Ilka Taipale, Somijā pazīstamais politiķis, publicists un psihiatrs man sacīja:
“Psihiatru vidū ir nepieciešama atklāta saruna, diskusija, jāatver durvis šai tēmai. Tas ir jādara jaunajai psihiatru paaudzei. Jāuzaicina psihiatri, kas ir starptautiskas autoritātes. Arī parlamentam jāvērš uzmanība uz to, iespējams, jāorganizē šādas diskusijas, ja citādi nevar.”
Februārī, kad vācu materiālu rakstam, krimināltiesību eksperts Saeimas deputāts Andrejs Judins (“Vienotība”) solīja parūpēties, lai tiktu izveidota komisija likumam no psihiatru un VDK rokām cietušo personu attaisnošanai. Komisijā iekļaušot arī ārstus. Ja neatradīšot tādus, kuri neuzskata, ka tie, kas padomju laikā nostājās pret režīmu, nav bijuši pie pilna prāta, tad meklēšot kaimiņvalstīs. Tagad, kad aizritējis vairāk par pusgadu pēc šīs sarunas un ” LA” publikācijas, deputāts Judins turpina runāt to pašu – problēma pastāv un tā ir jāatrisina. Diemžēl nav ne tā sauktās darba grupas, ne pieņemtu likuma grozījumu, kā tas jau sen noticis mūsu kaimiņvalstīs. Deputātiem daudz labāk patīk nerimtīgi un kaislīgi runāt par radariem un abortiem, jo tas aizskan tālu, nekā rakstīt likuma pantus par labu cilvēkiem, kas uz mūžu pataisīti par trakiem. Raugi, viņu taču nav daudz – tikai kādi piecdesmit neatkarības cīnītāji, kamēr radari un aborti skar tūkstošus.
