Uldis Šmits: Tikai bizness un nekā valstiska 0
Bizness jeb Latvijas variantā “cilvēki ar uzņēmējdarbības pieredzi” un “labi saimnieki” par politiskajiem lēmumiem interesējas vien tik lielā mērā, ciktāl tie paplašina vai iegrožo iespējas gūt peļņu. Ne velti Putins šā gada Sanktpēterburgas ekonomikas forumā mudināja tur uzaicinātos amerikāņu darījumu aprindu pārstāvjus “palīdzēt jaunievēlētajam prezidentam”, proti, Trampam uzlabot attiecības ar Krieviju. Un dažs labs arī palīdz. Pērn foruma saimnieks Putins klāstīja: “Eiropas bizness vēlas un ir gatavs sadarboties ar mūsu valsti. Eiropas politiķiem ir jātiecas pretī biznesam, izrādot gudrību, tālredzību un elastību.”
Un tādas elastības piemēru netrūkst. Franču lielveikalu ķēde “Auchan”, tāpat kā vācu “Metro”, turpina tirgoties Krimā, izmantojot meitas uzņēmumu starpniecību un ar juridiski apšaubāmiem pamatojumiem apejot visas sankcijas. Vācija atbalsta Kremļa projektu “Nord Stream 2”, kurā kā akcionārs piedalās koncerns “Gazprom” un investoru lomā pieci Rietumeiropas uzņēmumi. “Nord Stream” pārstāvis Eiropas Savienībā Sebastians Sāss dažādās auditorijās stāsta par projekta ekoloģisko un ģeopolitisko nekaitīgumu, pūlēdamies radīt iespaidu, ka viņš tic paša sacītajam. Bet izvairās pieminēt hibrīdkaru, kurā gāzes piegādes svira var kļūt par spēcīgu ieroci. Tā galu galā nav viņa tēma. Te jāatceras Latvijas ostas pilsētas Ventspils uzņēmumus, kuri cerēja tikt piesaistīti projekta palīgdarbiem, bet netika, kā tie uzskata, valdības negatīvās nostājas dēļ, tāpēc tagad valdībai prasa kompensāciju par negūtajiem ienākumiem 8,3 miljonu eiro apmērā. Premjers Kučinskis iepriekš izteicās, ka “nav vienalga, kam un par ko pārdoties”, kas no valstiskā un īpaši valsts drošības viedokļa ir pareizs konstatējums. Taču pastāv arī citāda pieeja un gatavība pārdoties jebkam. Lielo darījumu vidē astoņi miljoni nav diez kāda pārmērīga summa. Ja runa būtu par miljardu, sacīsim, Krievijas laipni atvēlētu, pārdošanās gatavība sasniegtu pilnbriedu. Mums tad varbūt tiktu celti priekšā ne vairs tikai ierastie ekonomiskie argumenti (darbavietas, investīcijas un tamlīdzīgi), bet atklātības uzplūdos vairāk parādītos arī politiskie, kuri pagaidām – kā NATO “okupācija” – izlaužas no sirds dziļumiem tikai epizodiski.
Tā ir Latvijas saimnieciskās elites vienas daļas – specifiskas un ļoti ietekmīgas daļas – atšķirība no Krievijas tirgū klātesošajiem un Putina uzrunātajiem Rietumu uzņēmējiem, kuru valstis par spīti kiberuzbrukumiem un informatīvajam karam tomēr nav militāri apdraudētas. Bet iezīmējas vēl citas atšķirības. Mūsējie, piemēram, kā liecina publiskotās t. s. “Rīdzenes” sarunas, pārvalda un lieto krievu nenormatīvo leksiku, kam ir diezgan tieša saistība ar pasaules uztveri vispār – to jums apstiprinās jebkurš psihologs. Un šajā uztverē ir dabiski šaurā lokā vienoties par vēlamā Valsts prezidenta ievēlēšanu vai ģenerālprokurora nomešanu no amata, izmantojot tiesu varas pilnīgu bezspēcību. Valstī ar stiprām demokrātiskām tradīcijām tamlīdzīgi teksti izraisītu ārkārtēju skandālu. Vācijā, nerunājot par Skandināviju, vietējais Dūklavs momentā demisionētu un vietējais Urbanovičs vai Lembergs vairs nekad neparādītos pie politiskā apvāršņa. Latvijā parādīsies. Piespraudīs pie žaketes atloka sarkanbaltsarkano lentīti un nākamajās Saeimas vēlēšanās aģitēs par sevi vēlēt. Mēs diezgan lielā skaitā arī vēlēsim. Lai Kaktiņa kungam kārtējā pasūtītā aptauja uzrādītu pilsoņu neapmierinātību. Pašu pelnītu.
