Tevis dēļ visu upurēju. Cik nesavtīga patiesībā šāda rīcība? 0
Nesavtīgumu uzskata par vienu no cildenākajām rakstura īpašībām. Bet vai nesavtīgai rīcībai reizēm nemēdz būt arī savas ēnas puses? Vai vienmēr tā vērtējama tikai ar plusa zīmi? To vaicāju psiholoģei un psihoterapeitei Zanei Krūmiņai.
– Nesavtība ir spēja dot, neko neprasot pretī, ne pateicību, ne uzmanību, ne mīlestību, nedz taustāmus, materiālus labumus. Nesavtība ir sava egoisma ierobežošana gan rīcībā, gan domās, spējot otram dot to, kas viņam patiesi nepieciešams. Nesavtīgs cilvēks ir gatavs dalīties gan ar materiāliem labumiem, gan ar savām zināšanām, enerģiju, laiku, un viņš spēj atdot arī to, kas pašam ir nepieciešams.
Nesavtībai ir raksturīga ne tikai spēja dot, bet arī spēja ar pateicību pieņemt. Nesavtīgai rīcībai neseko nožēla, neuzplaukst nozīmības vai pārākuma sajūta, to nepavada paštīksmināšanās. Taču vēlēšanās palīdzēt nevietā, pārlieks mātišķums attieksmē pret otru, tendence vienmēr uzņemties atbildību citu vietā, ziedoties drīzāk var kļūt kaitinoša vai apgrūtinoša apkārtējiem, un visbiežāk tai nav it nekādas saistības ar nesavtību.
Teicieni – “Es taču jūsu dēļ visu upurēju”, “Man nekā nevajag, viss tikai jums” – ir ļoti tāli no patiesas nesavtīgas rīcības. Nereti tas var būt arī neapzināti pieņemts uzvedības modelis, ar kura palīdzību bijis iespējams kaut ko sev iegūt – visbiežāk uzmanību, cieņu, apbrīnu vai mīlestību. Tas var kļūt par veidu, kā dzīvot attiecībās ar citiem. Reizēm mēs sastopamies ar nesavtības maskētu manipulāciju.
Slēptais motīvs var būt dažāds – justies vajadzīgam, īpašam, pārākam, iegūt pasīvu varu pār otru, radot viņā vainas sajūtu. Reizēm zem pārliekām rūpēm par otru var būt paslēptas iekšējas bailes no vientulības. Tāpat nesavtīga palīdzēšana citiem var būt paša cilvēka slēptā vēlme saņemt ko tādu pretim – rūpes un gādību, kā reiz ir trūcis.
