Teātris izaicina demokrātiju. Saruna ar gada aktieri dailēnieti Artūru Skrastiņu 1
Šogad pasaule svin izcilā angļu renesanses dramaturga un dzejnieka Viljama Šekspīra 450. dzimšanas dienu. Latvijā no 16. līdz 20. maijam noritēs Šekspīra festivāls. 17. maijā visu dienu kūsās Šekspīra laika tirgus Rīgā Kalnciema kvartālā ar iepirkšanos Šekspīra laika garā, muzikāliem priekšnesumiem, Latvijas Kultūras akadēmijā topošo aktieru, laikmetīgās dejas horeogrāfu, Latvijas Kultūras koledžas studentu uzstāšanos Šekspīra lugu fragmentos un izrādē “Perikls”. Latvijā no Londonas ieradīsies pasaulē slavenais “Shakespeare’s Globe” teātris – mūsdienās galvenā vieta, kur tiek lolots un cienīts Šekspīra ģēnijs – ar “Hamletu” 19. maijā Dailes teātrī.
Bet trīs dienas iepriekš – 16. maijā – Šekspīra festivāla ietvaros Dailes teātrī notiks Šekspīra traģēdijas “Ričards III” pirmizrāde, kas būs režisora Viestura Meikšāna debija Dailes teātrī.
Virs Dailes teātra ēkas fasādes milzu sarkaniem burtiem, kā sarkastiski pasmīnot par jau piemirstu stilu, izlikts sauklis: “Demokrātija ir stipri pārvērtēta”. Teātris izaicina meklēt atbildes kā uz Šekspīra, tā mūslaiku jautājumiem. Par to arī saruna ar titullomas atveidotāju Artūru Skrastiņu.
– Pēc Hamleta un Romeo un Džuljetai aplamo padomu devušā mūka Lorenco jums šī ir trešā lielā tikšanās ar Šekspīru. Ko mums var pateikt cilvēks no tik tāla laika?
A. Skrastiņš: – Var likt apzināt un meklēt atbildes uz jautājumiem, ko saucam par mūžīgiem. Ne velti Šekspīra lugas rada laika cikliskuma izjūtu. To dižais anglis arī skaidri vārdos pateicis – pasaulē viss virzās pa apli. Dialektika, arī cilvēka attīstībā savā ziņā ir tikai šķietama. Par to var pārliecināties milzum bieži. Piemēram, cilvēkam saskaroties ar apdraudētību, arī lielas mīlestības radītu, jo iemīlējies cilvēks jūtas jēls, tātad – apdraudēts. Tikpat apdraudēts viņš jūtas, nostādīts skarbas izvēles priekšā – kā Hamlets vai Ričards, kurš mēģina attaisnot savu rīcību pats savās acīs. Un līdz ar mēģinājumiem savas ļaunprātības attaisnot varmāka izslēdz attīstību sevī. Šekspīrs to uzrakstījis tik saprotami, ka režisoriem, pētniekiem, aktieriem šīs vienkāršās lietas ir ārkārtīgi interesanti projicēt mūsdienu “ekrānā”. Dailes teātrī jau vairākas sezonas runāja par to, ka vajadzētu iestudēt Šekspīra “Ričardu III”, bet ieceri atlika no gada uz gadu. Un kurš to varēja iedomāties, ka, iestudēšanas brīdim pienākot, sāksies Eiropas kartes pārbīdīšana. Kad radošā komanda – režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Suhānovs, komponists Goran Gora, kurš raksta oriģinālmūziku, kostīmu māksliniece Ieva Veita-Breidaka – nāca klajā ar ideju caur Šekspīra lugu ļoti tieši runāt par šodien notiekošo pasaulē, man nebija ne mazāko šaubu, ka pieeja ir pareiza. Esmu pārliecināts, ka teātri par seniem laikiem vispār nevar uztaisīt. Pat, ja skatāmies Šillera “Mariju Stjuarti” diezgan autentiskā interpretācijā, vienalga domājam par šodien notiekošo. Varu Ričardu III spēlēt kankaros ar kupri (kā tas tradicionāli arī ierasts. – V. K.), vienalga skatītāji vilks paralēles ar šodienas despotiem, sātaniem un varmākām.
– Režisors Viesturs Meikšāns par izrādi izteicies tieši – viņu ietekmējusi Krievijas ekspansija un Ričards III viņa redzējumā ir politiķis demokrāts, protams, bez kūkuma mugurā, solīdā uzvalkā… Kādu jūs redzat un veidojat savu Ričardu III?
– Manī ir nojauta, ka viņš nācis no ārkārtīgi smagas bērnības, visu mūžu alcis pēc mātes glāsta, bet vidē, kur notiek nepārtraukti kari, intrigas, varas pārdale, cilvēki komunicē citādi. Šādos apstākļos augot, ļoti ātri iemācās pielāgoties videi. Neizrādīt jebkuras emocijas, jebkuras patiesas jūtas, topošajā monstrā jau kopš bērnības ir spīts pierādīt, pirmkārt, mātei, otrkārt, visai pasaulei, ka viņš kaut kas ir. Un tur nav jāmeklē kaut kādas morāles lietas. Rīcību diktē vides jeb, ja vēlaties, sistēmas prasība – rīkoties pragmatiski, demagoģiski, ja vajag – arī iznīcināt cilvēku. Un tas nav pārdzīvojuma iemesls ne Ričardam III, ne kādam citam, jo pasaule tā ir iekārtota. Arī šodien politiku veido ļoti agresīvi, caur atklātiem meliem un demagoģiju. Tāpēc vide izrādē būs mūsdienīga, taču ne sadomāta, bet ļoti konkrēti atpazīstama, kurā darbojas un eksistē ļoti konkrēti aināmi cilvēki.
– Vai pārāk tieša dzīves un konkrētu personību atpazīstamība neapdraud mākslas patiesību?
– Mākslas uzdevums ir uzdot jautājumus. Un runa nav tikai par Ričardu III, konkrētiem vairāk vai mazāk atpazīstamiem politiķiem, bet par demokrātiju vispār, kā to uztveram un ko ar šo vārdu saprotam. Cik demokrātija šodien vispār ir reāla? Vai mēs dzīvojam demokrātiskā valstī? Vai Amerika ir demokrātiska valsts? Vai Krievija ir demokrātiska valsts, kā to visu laiku uzsver prezidents Putins? Runa ir par to, cik demokrātija var būt manipulējama, par tās prasmi raustīt cilvēkus aiz grūti ieraugāmām svirām. Mums izrādē izskanēs trīs autentiskas Amerikas kongresmeņu demokrātu runas. Tajās manipulē gan ar demokrātijas jēdzienu, gan emocijām. Un no šo runu toņkārtas nojaušams vēstījums visai pasaulei – mēs esam īpaša valsts, mums ir īpaša demokrātija, lūk, esam par vārda brīvību, par reliģijas brīvību, par pārvietošanās brīvību, bet – ja kāds apšaubīs mūsu demokrātiju, mēs, būdami tik īpaši, varam stingri pateikt – nu, nu, nu… Tāpēc arī tas sauklis virs Dailes teātra ēkas.
– Izaicinoši!
– Teātrim ir jābūt izaicinošam, jāizaicina uz aktīvu nostāju. Pirms dažām dienām televīzijā Dombura raidījumā gudri vīri gan vienojās, ka nebūt neesam pasīvi, ka pilsoniskā pozīcija valstī ir stabila. Nezinu. Ceru, tas nekad nebūs jāpierāda.
– Ja mainās gadsimti, laikmeti, bet cilvēka daba paliek nemainīga ar visiem tās nelāgajiem aizmetņiem, kur jēga rakstnieku, literātu, aktieru mūža darbam veidot cilvēku šā vārda visplašākajā izpratnē?
– Misija runāt, pat kliegt, ļaunumam paceļot galvu, paliek tik un tā. Atceros, biju uz vienu Dailes teātra pirmizrādi, kurā nepiedalījos. Sēdēju zālē un man blakus – ļoti pazīstams deputāts. Izrāde bija mākslinieciski diezgan neveiksmīga, taču ar tiešiem un visai nesaudzīgiem mājieniem politiķiem un politikai. Izrādes beigās deputāts pagriezās pret mani un tā čomiski sacīja – bet forša tā izrāde, vai ne? Un vēl pārjautā – forši taču? – it kā gaidīdams apstiprinājumu. Savukārt es cerēju no viņa dzirdēt kaut ko tamlīdzīgu – jā, saprotu, par ko jūs šajā izrādē runājat… Bet mākslas valodas sapratnes dimensija laikam neskar tos cilvēkus, kuri reāli ir pie varas vai cīnās par to. Mākslā paustās bažas un brīdinājumus viņi varbūt apjauš tikai tad, ja uz savas ādas nākas negaidīti izjust varas izkropļojumu sekas. Un patiesībā – jā, kad notiek nežēlīgs karš par varu, nekāda māksla nevar līdzēt.
– Britu padomes Latvijā organizētajā videokonkursā jauniešiem atklājās, ka viņu vidū vispopulārākais Šekspīra citāts izrādījies no lugas “Hamlets”: “Nekas nav pats par sevi ne labs, ne slikts, bet mūsu atziņa dara to tādu.” Vai jūsos ir iekritusi kāda Šekspīra atziņa, pēc kuras dzīvot?
– Ja man šodien būtu jākļūst par Ričarda III advokātu, es kā vairogu paceltu vienu viņa frāzi, kas teikta Elizabetei, – “nežēlojieties, kad laikmets sauc”. Spēcīgi teikts par lielo iespēju, kas mums dota katram savā laikā un varbūt tikai vienreiz mūžā.
– Luga, Viestura Meikšāna redzējums, kur vēl smeļaties Ričarda tēlam?
– Varbūt esmu ko aizguvis, skatoties politiķu runas, dažādu valstu prezidentu izpausmes, mīmiku. Pirmais iedvesmas avots bija amerikāņu ģeniālais seriāls “House of Cards” jeb latviski “Kāršu namiņš”. Skatoties, kā amerikāņu skatuves meistars Kevins Speisijs atveido kongresmeni, pēkšņi sapratu – tas ir Ričards III viens pret vienu. Tikai pēc tam uzzināju, ka Kevins Speisijs pirms šīs amerikāņu kongresmeņa lomas seriālā “Kāršu namiņš” teātrī spēlējis Ričardu III. Nu sanākusi interesanta ķēdīte – es it kā atgriežos pie pirmavota (pasmaida). Mūsdienās jau žanra jēdziens ir ļoti plašs. Dailē bijuši naktsstāsti, koncertstāsti, bet šādā mežonīgās demokrātijas žanrā vēl neesmu spēlējis. Skatītājam varētu būt ļoti interesanti ieraudzīt politikas varas taisīšanas aizkulises caur Šekspīra tekstu, kurā nav ne mazākās pretrunas un kurā neesam mainījuši nevienu vārdu. Taču, jā, mēģināsim notiekošo pasniegt tā, ka publikai vienubrīd pat liksies, ka tā skatās nevis Šekspīru, bet dokumentālu stāstu par varas spēlītēm – interesantu, aizraujošu un baisu. Kad cilvēks sasniedz savu mērķi, karjeru, liekas, vajadzētu apstāties, bet Ričarda gadījumā līdz ar reālo varu viņa galvā visi kļūst par ienaidniekiem, viņš sāk karot ar katru individuāli un visiem kopā. Jo tādiem cilvēkiem kā Ričards III nekad nav gana. Tieši tādēļ viņi ir tik bīstami.
– Kā uz mēles guļ Jāņa Elsberga Šekspīra atdzejojums no angļu valodas?
– Labi. Viestura Meikšāna lūgums bija Šekspīra tekstu padarīt mazliet sadzīviskāku, nerunāt gluži dzejā, kas, šķiet, ir īsti vietā.
– Kaut arī tūlīt jūnija vidū tradicionāli nosauks jaunos nominantus spēlmaņu cilts balvām, Gada aktiera laurus joprojām nesat jūs. Nenākas bieži dzirdēt, ka, saņemot balvu, laureāts cildina kolēģi kā jūs Elīnu Vāni par Raudupieti. Kas nule aizejošajā sezonā jūs visvairāk aizkustinājis kolēģu sniegumā?
– Sajūsmināja Jaunajā Rīgas teātrī Vlada Nastavševa iestudētie “Peldošie-ceļojošie” ar brīnišķīgiem aktierdarbiem. Kā eļļa ugunī manām estētiskajām jūtām par visiem simts procentiem. Bet virsotne vairāku sezonu garumā manā izpratnē ir “Izraidītie” Dailes teātrī Oskara Koršunova režijā. Iepazīšanās ar Oskaru Koršunovu bija kā laime piecas minūtes redzēt, kā viņš strādā. Lietuviešu kulta režisora veidotais patiesi ir mans teātris. Lielie režijas meistari rok pamatīgi. Kad liekas, epizode jau izsmelta, viņi iet dziļumā vēl un vēl. Un es pārliecinos, ka ne vienmēr pārdzīvojumam jābūt pozitīvam, tas var būt arī ļoti nepatīkams. Bet vēstījumam un domai vajadzīgs.
– Lugas teātra repertuāram tradicionāli izvēlas režisori. Bet, ja gada aktierim un aktrisei tiktu dota privilēģija iekļaut kādu lugu sava teātra nākamās sezonas repertuārā, ko izvēlētos Artūrs Skrastiņš?
– Runājot pēc izjūtas par to, kas jāiestudē tieši Dailē nācijas pašapziņas celšanai, tautas uzrunāšanai, es priekškaru vērtu nevis ar “Džonu Neilandu”, bet drīzāk Annas Brigaderes darbu “Dievs. Daba. Darbs”. Tajā ir kāds ļoti būtisks latviskās, nacionālās mentalitātes kods.
