Tautas dvēseles gulbja dziesma: pēdējie Dziesmu svētki pirmskara Latvijā 5
“Vēl tikai dažas dienas, un dziesmu daiļumā un skanīgumā nodimdēs Latgales svētītā zeme. Nolieksies birzis un nolieksies meži, lai Latgales dziesma varētu pārskanēt visu Latviju, vēstīdama par Latgales lielo un mirdzošo augšupiešanu,” šādi 1940. gada 14. jūnijā Latgales Dziesmu svētku ieskaņai vēstīja laikraksts “Daugavas Vēstnesis”.
Svētku kulminācija 16. jūnijā, no robežas puses jau draudoši atskanot krievu tanku kāpurķēžu žvadzoņai, ar vērienīgu apvienoto koru kopkoncertu Stropu kalna piegāzē pie Daugavpils, piedaloties 10 000 dziedātāju un 29 pūtēju orķestriem ar 475 mūziķiem un svētku dalībniekiem trīs reizes asarām acīs dziedot “Dievs, svētī Latviju!”, izvērsās par neaizmirstami emocionālu tautas vienotības mirkli.
Tuvojoties Latvijas valsts simtgades Dziesmu un deju svētkiem, kas kārtējo reizi apvīti ar savstarpējām ķildām un pretenzijām, “Mājas Viesis” uzskatīja par svarīgu atgādināt par šiem Latvijas vēsturē liktenīgākajiem Dziesmu svētkiem, kas ikvienam to dalībniekam neizdzēšami iespiedās atmiņā kā visdziļākās tēvzemes mīlestības un neizsakāmu skumju un ļaunu priekšnojautu apdvests Latvijas brīvvalsts vēstures beigu akords, kura turpinājums bija Baigā gada šausmas un pusgadsimtu ilgās padomju okupācijas vezums.
“Jaunākās māsas” atmoda
“Laba un sparīga doma dara brīnumus. Tā ierosina darbus, darīšanas dedzībā iekveldina darītājus un izaudzē lielus notikumus. Tā noticis arī ar Latgales Dziesmu svētkiem, kas gan savā apjomā, gan daudzo sarīkojumu saturā pārsniedz visu līdz šim Austrumlatvijā piedzīvoto,” 1940. gada 15. jūnijā “Daugavas Vēstnesī” rakstīja šā laikraksta atbildīgais redaktors, Latgales Dziesmu svētku rīcības komitejas sekretārs Aleksandrs Vanags (1907 – 1942).
Iedvesmojoties no koru skaita nemitīgā pieauguma Latgalē, kas notika, galvenokārt pateicoties Aizsargu organizācijas un Latgales Katoļu jaunatnes biedrības Latgales nodaļas darbībai, tieši viņa vadītais laikraksts 1939. gada 3. augustā publicēja aicinājumu Latgales diriģentiem un sabiedriskajiem darbiniekiem aktīvi iekļauties svētku sagatavošanā.
Pār Eiropu jau bija samākušies vistumšākie kara padebeši, un vajadzēja pavisam maz, lai tie sāktu šķilt zibeņus, un arī pašu zemē drīzā kara diktētās taupības apstākļos iedzīvotājiem ikdienā bija jāievēro vislielākā pieticība. Tomēr aicinājums guva visaktīvāko atsaucību – 1939. gada oktobrī svētkiem jau pieteikti 2000 dziedātāju, bet novembrī – 215 kori ar 5700 dziedātājiem. “Tikai trīs mēneši pagājuši, kopš atskanējis aicinājums “Rīkosim Latgales Dziesmu svētkus!”, bet jau šis sauciens dziļi saviļņojis visus Latgales dziesmu draugus ne tikai mūsu novada laukos un pilsētās, bet aizskanējis arī tālu pāri Daugavai un Aiviekstei,” 1939. gada 17. novembrī “Daugavas Vēstnesī” rakstīja diriģents Jānis Svenne.
Idejai rīkot svētkus Latgalē bija arī politisks konteksts, jo publiskajā retorikā tā tika atzīta par krietni vēl atpalikušu “jaunāko māsu” (“Brīvā Zeme”, 1940. gada 15. jūnijs). Nu tai bija iespēja parādīt savu nozīmīgumu visas valsts mērogā, mazinot senos aizspriedumus. Aleksandrs Grīns tikko pieminētajā laikrakstā rakstīja: “No Latgales mēs gaidām mūsu tautas dzīvības koka jaunu sakuplošanu, mūsu valodas un asins mūžīguma ķīlu. (..) Tagad no latvju zemes miesas ir izrauti svešnieku saraktie robežstabi. Iznīdēsim to stabu paliekas arī no savas domāšanas.”
Kā 1940. gada 14. jūnijā “Daugavas Vēstnesī” vēstīja svētku administrators, agronoms T. Milts, 1940. gada 15. martā svētkiem jau pieteikušies 300 kori (no tiem 242 – jauktie) un 37 tauru orķestri, kopā – 12 426 dalībnieki.
Miljons stundu dziesmu apgūšanā
Repertuāra sagatavošanai laika bija maz – tikai pieci seši mēneši, un jau pirms rajonu kopmēģinājumiem kļuvis skaidrs, ka gluži visi svētkos nepiedalīsies, tomēr tikai viens koris atkritis “nekārtīgās mēģinājumu apmeklēšanas dēļ”. Divpadsmit koros mainījušies diriģenti, mazākie apvienoti ar lielākajiem. Dalībnieku skaits samazinājies arī saistībā ar grūtībām apgūt pietiekami sarežģīto svētku repertuāru. Citu koru sastāvs sarucis grūtību dēļ, kādas tiem sagādāja nepieredzēti aukstā 1940. gada ziema. Kā atzina T. Milts, organizatoriem bijuši zināmi desmiti un simti gadījumu, kad koristiem bijis jānostaigā uz mēģinājumu vietu pa aizputinātiem ceļiem desmit, divdesmit un vēl vairāk kilometru. “Un tad vēl nepietiekoši apkurinātās telpās un mazas vilkaces gaismā izturēt trīs četras stundas garu mēģinājumu – tās ir grūtības, kuras visi pieteiktie dziedātāji neizturēja.” Visu šo apstākļu dēļ kopējais dziedātāju skaits samazinājies līdz nepilniem 10 000, kuriem vēl pievienojušies 29 pūtēju orķestri ar 475 mūziķiem. Katrs dalībnieks programmas iestudēšanai veltījis vidēji 16 stundas mēnesī. Pēc organizatoru aprēķiniem, kopumā visi dziedātāji un orķestranti repertuāra apguvē piecu mēnešu laikā ieguldījuši vismaz miljonu darba stundu.
Rēzekne vai Daugavpils?
Paralēli 1939. gada vasarā un agrā rudenī sabiedrībā norisa aktīva diskusija par to, kur rīkot svētkus – Rēzeknē vai Daugavpilī. Citu argumentu vidū par labu Daugavpilij tika izcelts apstāklis, ka “labu skaitu no mūsu latvisko dziesmu skandinātājiem sastāda karavīru kori”, kuriem “dienesta apstākļu dēļ būs daudz izdevīgāk plašajā sarīkojumā piedalīties Daugavpilī”. Tur varēšot “labvēlīgi atrisināt dziedātāju novietošanas jautājumu – daudzajās skolās naktsmītne labu labā,” turklāt varēšot izmantot arī karavīru kazarmas. Rēzeknes piekritēji savukārt uzvēra, ka tā ir Latgales kultūras centrs, kurā darbojušies jau pirmie Latgales latviešu atmodas politiskie darbinieki. Tomēr “galvenais, ka Rēzekni vieglāk sasniegt no visiem mūsu zemes novadiem, kas dos iespēju svētkos piedalīties Latgales zemturiem vislielākā skaitā” (“Daugavas Vēstnesis”, 1939. gada 10. augusts). Izskanēja arī pārdomas, “vai pats Dziesmu svētku krāšņums pilsētas mūros stipri nenobālē. Vai svētkiem nebūtu jānotiek dabas krāšņumā, nost no lieliem centriem?”, kā iespējamo norises vietu pieminot Jersikas pilskalna nogāzi iepretim Dignājai.
1939. gada 9. oktobrī “Daugavas Vēstnesis” ziņoja, ka 13. oktobrī plkst. 13 Daugavpilī Vienības namā notiks pirmā Latgales Dziesmu svētku rīcības komitejas sēde. Svētku organizēšanā piedalījās visas Latgales pilsētas un 108 pagasti, par komitejas priekšsēdētāju ievēlot Daugavpils pilsētas vecāko Andreju Švirkstu (1897 – 1955) un par programmas komisijas priekšsēdētāju – diriģentu, komponistu un ērģelnieku, Latgales Tautas konservatorijas direktoru Alfrēdu Feilu (1902 – 1942). Daugavpils arī šajā laikā nav īsti latviska pilsēta, tomēr, pēc Statistiskās pārvaldes datiem, 1935. gadā tajā dzīvoja gandrīz 34% latviešu, pārējie – krievi, ebreji, poļi. Pilsētā šajā laikā darbojas pilsētas teātris, skolotāju institūts, tautas konservatorija.
Diskusijas ap repertuāru
“Daudz pūļu bijis jāveltī, lai iegūtu nepieciešamos līdzekļus svētku izdevumu segšanai,” uzsvēra T. Milts. Stropu lielās estrādes celšanai un svētku vietas piemērošanai vien izlietoti ap 50 000 latu. Taču netrūcis arī brīvprātīgo palīgu, kuri nākuši gan no vietējās sabiedrības, gan garnizona. Desmit tūkstošus latu svētkiem piešķīra Kultūras fonds, VEF noziedoja radio uztvērēju “VEFSUPER B 407”, Latvju sieviešu nacionālā līga – tautastērpu, akciju sabiedrības “Kūdra” direktors J. Mežraups – 50 latus u. c.
1939. gada 27. decembrī, trešajos Ziemassvētkos, Daugavpils Vienības namā (vēlāk – arī Rēzeknē, Dagdā, Krustpilī u. c.) notika pirmā diriģentu kopsapulce virsdiriģenta Teodora Reitera (1884 – 1956) vadībā. Alfrēda Feila vadītās komisijas sastādīto repertuāru vispirms izvētīja Rakstu un mākslas kamerā, dodot iespēju izvairīties no “muzikāli mazvērtīgām un svētkiem nepiemērotām dziesmām”. Kopumā izskanēja, ka dziesmu muzikālā vērtība ir ievērības cienīga un to izvēle īsā laikā sagatavojamiem Dziesmu svētkiem – diezgan laimīga. Paredzēja, ka svētkos izskanēs kā jau plaši pazīstamas mūsu skaņražu patriotiskās dziesmas, tā arī jaundarbi – Latgales novada tautasdziesmas ar tekstiem vietējā valodā. Repertuārs tomēr nekāds vienkāršais – kā atzina pats A. Feils, grūtības ir, piemēram, ar Jāņa Norviļa “Kam drosme ir” ar Kārļa Ulmaņa vārdiem, jo “prozu komponēt aizvien ir grūti”. Tāpat – ar Jāzepa Vītola “Gaismas pili”, kurai “kā jau pilij ir gan dziļi pagrabi, gan augsti torņi, kurp visi kopkora basi un tenori nevarēs izstaigāt”. Svētkos vajadzēja pirmo reizi izskanēt Jurjānu Andreja kantātei “Tēvija” (brīnišķīgu solo dziedāja soliste Anna Skrūzmane). It sevišķi mazākiem koriem grūtības varētu sagādāt Emīla Dārziņa romantiskā dziesma “Mēness starus stīgo” – īpaši ar tās ievada četrbalsīgo vīru kori. Tajā pašā laikā tika atzīts, ka “grūtības nav nepārvarāmas, ja pie katras dziesmas mācīšanās stājas nekavējoties”.
1940. gada 5. maijā Daugavpils Vienības namā notika pirmais kopmēģinājums, kurā piedalījās 20 kori ar apmēram 800 Daugavpils apriņķa un Grīvas dziedātājiem. Kā vēlāk atzina T. Milts, atsevišķās vietās – Gārsenē, Pļaviņās, Viļānos, Indrā, Krāslavā, Šķaunē, Jēkabpilī, Kārsavā, Abrenē, Dagdā, Gulbenē, Līvānos, Neretā, Zilupē, Ilūkstē, Rēzeknē, Balvos, Ludzā, Rīgā, Beberenē u. c. – kopmēģinājumi notika 30 reizes. “Esmu pārliecināts, ka 16. jūnijā dziesma, kas skanēs Stropos, dimdinās ne vien Austrumlatvijas kalnus un ielejas, bet atskanēs visā mūsu valstī,” uzstājoties pirms kopmēģinājuma, uzsvēra Daugavpils pilsētas vecākais Andrejs Švirksts.
Mēģinājumu procesā veicies kā jau aizvien – nav trūkuši arī prasīgā virsdiriģenta Teodora Reitera aizrādījumi par to, ka “daugavpilieši brīnišķīgajā dziesmā “Mēness starus stīgo” nespēj ielikt sirsnību un jaunības ilgas u. c. Savukārt atsevišķi koristi bažījušies, kā tiks galā ar koncerta otrās daļas repertuāru, jo tur ir “dziesmas ar izloksni”.
Biļetes uz svētkiem maksāja no 30 santīmiem līdz trim latiem. Trīsdesmit trim uzaicinātajiem dziedātājiem – Dziesmu svētku veterāniem – pienācās brīvbiļete. Noteica arī, ka dalībniekiem no 13. līdz 18. jūnijam pienākas 75% atlaides vilcienos, bet apmeklētājiem – 50%. Kā apmešanās vietas rezervēja pilsētas skolas un citas sabiedriskās ēkas. Savukārt dziedātājiem pašiem bija jāņem līdzi gultas piederumi, dvielis, dzeramā krūzīte u. c.
Diena, kad apstājās laiks
“Kā mazi, sidrabaini strauti vairākus mēnešus ir tecējušas Latgales dziesmas no novada uz novadu, lai 16. jūnijā Daugavpilī pie varenās Daugavas savienotos dziesmu upē un skanēdamas vienotu sirdis un dvēseles. Latgale ar saviem Dziesmu svētkiem ir saviļņojusi savus mierīgos laukus, satraukusi klusās pilsētas, bet šo svētku aicinājums ir aizskanējis arī pa visu mūsu zemi,” 1940. gada 14. jūnijā rakstīja “Daugavas Vēstnesis”.
Lielo svētku priekšvakarā krāšņi uzpostajā Daugavpilī jau 9. jūnijā līdz ar Jersikas un Dignājas pilskalnos atrasto senlietu izstādi Valsts vēsturiskā muzeja Daugavpils nodaļā ieskandināja vērienīgu Latgales kultūras nedēļu. Notika latvisko tērpu skate, kuras žūriju vadīja Melānija Vanaga. Latgales rakstniecības vakarā Rakstu un mākslas kameras priekšsēdētājs Jūlijs Druva (1852 – 1950) drošināja, ka “vienotības valstī nav iemesla liegt Latgalei kopt savu rakstniecību savā izloksnē”, tomēr “valsts valoda var būt tikai viena”. Notika Latgales mākslinieku izstāde, tika rādītas latviešu lielfilmas “Zvejnieka dēls” un “Aizsprosts”, labākās Daugavpils pilsētas teātra izrādes.
Svētku kulminācijas dienā – 16. jūnijā – Daugavpilī ieradās pieci valdības locekļi (arī sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš (1899 – 1977), izglītības ministrs Jūlijs Auškāps (1884 – 1942), labklājības ministrs Jānis Volonts (1882 – 1943)), visu lielāko reliģisko konfesiju vadītāji un citi augsti viesi. Tomēr vēl 13. jūnijā presē izziņotā Kārļa Ulmaņa vizīte tā arī nenotika, un tas uzreiz raisīja drūmas sajūtas un minējumus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, lai gan oficiālajā līmenī informācija par nopietnajiem draudiem no austrumiem tika turētā slepenībā, vēsts par 15. jūnija rītausmā notikušajiem uzbrukumiem Latvijas robežsargu posteņiem Abrenes apriņķī, kad NKVD kaujinieki nogalināja piecus cilvēkus – arī sievieti un pusaudzi – un 32 sagūstīja un aizveda uz PSRS, nebija noklusējama. 15. jūnijā krievu tanki jau bradāja Lietuvas zemi, un ziņu aģentūras vēstīja, ka “padomju karaspēka virzīšanās uz priekšu notiek plānveidīgi un bez jebkādiem traucējumiem”.
Viens no svētku dalībniekiem, vēlāk ASV dzīvojošais mākslinieks un dzejnieks Voldemārs Avens (1924), kura balss daudztūkstošu korī skanēja Daugavpils 1. Valsts ģimnāzijas kora sastāvā, spilgti atcerējās lielo saviļņojumu un prieku svētku laikā, sajūtot un apzinoties sevi kā daļu no tik pacilājošas un vienojošas latviskās pašapziņas izpausmes. Tomēr Ulmaņa neierašanās svētkos un viņa runas teksts, kas tika raidīts pa radio, jauniešos raisījis visdīvainākās izjūtas, it kā nenovēršamas traģēdijas priekšnojautas. Pat vēl pirms dažām stundām ar nepacietību gaidītā svētku balle nevienu vairs nav vilinājusi – visi ar skumjām sirdī un miklumu acīs devušies mājup. (Eleonora Šturma, “Manas atmiņas par Daugavpili.” // “Latgales mūzikas kultūra vakar un šodien.” – Daugavpils, 2005.).
Visiem bija skaidrs, ka Ulmaņa radiorunā ir daudz nepateiktā, tomēr arī izskanējušais par “lielo austrumu kaimiņu” bija biedējošs, turklāt tautai netika atklāta patiesība par draudošajām briesmām. Valsts prezidents teica, ka “starptautisko notikumu straujums šajā nedēļā ir pārsniedzis visu, ko mēs līdz šim bijām piedzīvojuši. Šāds stāvoklis prasa manu klātbūtni Rīgā”. Viņš uzsvēra, ka “Latgale ir Daugavas sargs, un Latgale tieši robežo ar mūsu lielo austrumu kaimiņu, ar kuru mūs saista ārkārtīgi svarīgas kopējas intereses”.
“Mēs zinājām, kādu dienu saule nesa, jo pie robežas, pie Indras, jau dīžājās krievu karaspēks,” grāmatā “Veļupes krastā” 16. jūniju atcerējās Melānija Vanaga. “– Krievi jau šorīt būtu te, bet prezidents lūdzis Maskavai, lai atļauj mums Latgales Dziesmu svētkus nosvinēt. Apsolījusi, – tā Lekšelis (šādi ģimenes lokā bija iesaukts viņas dzīvesbiedrs Aleksandrs Vanags. – A. B.).” 16. jūnija rītā Daugavpils dievnamos notika lielāko konfesiju dievkalpojumi, un Daugavpils Mārtiņa Lutera draudzes mācītājs, iecirkņa prāvests Arkadijs Rumpēters (1890 – 1962) teica: “Šai nopietnajā brīdī, kad pārbaudījumu laiks tuvojas arī mums, mēs tiekam aicināti paļauties uz savu Dievu. (..) Laiki ir nopietni. Mēs lūdzam, lai Dievs mūs nepārbauda tik smagi kā dažas citas tautas, bet varbūt arī mūs pārbaudīs.” (“Brīvā Zeme”, 1940. gada 17. jūnijs).
“Arī diena pēc sarkanā rīta bija pietvīkusi kā pēc vētras,” rakstīja Melānija Vanaga.
Pēc radio pārraidītās Ulmaņa runas noklausīšanās (pēc citām ziņām, runu nolasījis sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš – tā atcerējās svētku dalībnieks Fricis Zvejnieks V. Lagzdiņas grāmatā “Mežkopju Bušu dzimta”) koncertu atklāja apvienotie Latgales kori ar trīs reizes dziedāto “Dievs, svētī Latviju”. “Skanēja kā vēl nekad un nekur līdz šim. Tas nebija vairs koris vien – tautas dvēsele dziedāja savu gulbja dziesmu. Apstājās laiks, lai šī lūgšana ieguļas katra dvēselē uz mūžu,” atcerējās Melānija Vanaga. Pēc gada, 1941. gada 14. jūnijā, Melāniju, viņas dzīvesbiedru Aleksandru Vanagu un mazo dēliņu Alni kopā ar vairāk nekā 15 400 citiem Latvijas iedzīvotājiem izsūtīja uz Sibīrijas nāves nometnēm. Ar Aleksandru viņi vairs nekad neredzējās. Melānija Vanaga atcerējās: “Viņa, mūsu, visas tautas sāpju ceļš baisi iemelnojās tieši 1940. gada 16. jūnijā.”
Kā 1940. gada 17. jūnijā ziņoja “Daugavas Vēstnesis”, programmas otrās daļas sākumā notika centīgāko koru un to dalībnieku godināšana. Kārļa Ulmaņa balvas – sudraba traukus – pasniedza Medņu un Pasienes aizsargu nodaļu koriem, Daugavpils latviešu biedrības korim (kristāla augļu trauku) un Līvānu vīru korim (rakstāmgalda piederumus). Par labākajiem pūtējiem atzina Alfrēda Sprinča vadīto Daugavpils jātnieku pulka orķestri. Sumināja un apbalvoja arī vecākos koru dalībniekus – L. Stīpnieci, K. Freimani un jaunāko dziedātāju Johannu Turkopuli. Ar īpašu sajūsmu sveica virsdiriģentu Teodoru Reiteru, kurš saņēma krāšņu ozollapu vainagu un daudz ziedu. Ilgi nerimās aplausi un cildinājumi kopkorim, kas noslēgumā lielā pacilājumā nodziedāja “Tev mūžam dzīvot, Latvija”. Melānija Vanaga atcerējās, ka Aleksandram Vanagam bijusi jāteic arī atvadruna, “jāpaziņo visiem, ka šī bija pirmā un arī pēdējā svētku diena. Vārdi lauzās aizturēti, balss jūtami drebēja. Un kad viņš atvadījās ar klusu: “Uz redzēšanos nākamajos Dziesmu svētkos” – diez vai kāds tam noticēja.” Dziedātāji un viesi – viņu skaitu lēsa vismaz ap 100 000 – steigā atstāja svētku laukumu un naktī ar vilcieniem un mašīnām no Daugavpils brauca atpakaļ uz mājām. “Lielos Latgales Dziesmu svētkus, kas bija tik bagātīgi iecerēti un sagatavoti, samina padomju okupācija,” atcerējās Melānija Vanaga.
Nākamajā dienā avīzes jau publicē PSRS notas tekstu, kurā tā inkriminēja trim Baltijas valstīm pretpadomju militārsavienību; ziņo, ka “sastādījies jauns ministru kabinets Augusta Kirhenšteina vadībā” un ka “valdība nolēma paziņot padomju valdībai, ka tajā pašā uzticības garā, kādā viņa līdz šim pildījusi savstarpējās palīdzības paktu, viņa piekrīt prasībai ielaist Latvijā padomju karaspēka daļas”. Pirmās krievu karaspēka daļas Latvijas robežu šķērsoja agrā 17. jūnija rītā. Un vēlreiz vārds Melānijai Vanagai: “1940. gadā sabruka robežsiena uz baigajiem Austrumiem un sarkanā neprāta duļķe verdoši mutuļoja pāri visai Latvijai…”
Latgales Dziesmu svētki 1940. gada 16. jūnijā
• Piedalījās 202 jauktie kori ar 9338 dziedātājiem, 26 vīru kori ar 1190 dalībniekiem, 29 pūtēju orķestri ar 460 mūziķiem.
• Lielākais dziedātāju skaits nāca no četriem Latgales apriņķiem (115 jauktie kori ar 6130 dziedātājiem, 11 vīru kori ar 429 dziedātājiem, 23 orķestri ar 370 mūziķiem).
• Latgalē visvairāk koru bija aizsargu organizācijai – 61 ar 1923 dziedātājiem; tam sekoja 16 skolu kori ar 1647 dziedātājiem, 25 Romas katoļu draudžu un Latvijas Katoļu jaunatnes biedrības kori ar 988 dziedātājiem u. c.
• Latgalē lielākais jauktais koris bija Daugavpils 2. Valsts ģimnāzijā – 213 dziedātāju, mazākais – Rundēnu aizsargu nodaļai – 13.
Avots: Latgales Dziesmu svētki skaitļos // “Daugavas Vēstnesis” 1940. gada 15. jūnijā.
