Tas būtu skaisti – atgriezties pie pirmsākumiem 2
“Pusnakts saules hronikas” ir Ilzes Eņģeles septītais romāns, “Lata romānu” sērijā – jau ceturtais. Ilze Eņģele pievērsusies gan mūsdienu dzīvē smeltiem sižetiem, gan arī rakstījusi zinātniskās fantastikas stila darbus, bet jaunajā romānā apvienojas reālisma un fantāzijas literatūras iezīmes. “Pusnakts saules hronikas” ir romāns romānā, jo tā sauc arī grāmatu, kuru (romāna sākumā jau piecus gadus) raksta un raksta, un raksta galvenā varone Laine.
Kas tuvāks un kādēļ – zinātniskā fantastika vai fantāzijas žanrs?
Ilze Eņģele: Fantastikas žanram vienmēr būs priekšroka, gan skatoties, gan lasot, gan rakstot. Kādēļ? Visticamāk, to ietekmējis apstāklis, ka bērnībā un jaunībā, kad tomēr savā ziņā veidojas lasītāja gaume, neizdzēšamas pēdas atstāja “Fantastikas pasaulē” grāmatu sērija un stāsti, kurus publicēja padomju laikos iznākošais žurnāls “Zinātne un Tehnika” un tā līdzinieks krievu valodā, ja nemaldos, “Tehnika molodjoži”. To, ka eksistē arī fantāzijas žanrs, ka pastāv nopietnāki darbi par pasaku krājumiem, šķiet, ka pat īsti nenojautu. Tomēr arī tagad, apzinīgā vecumā, labāk izvēlos fantastiku, iespējams, tās pasaule man šķiet reālāka nekā tā, kur problēmas risina ar pāris pūķu un kārtīga amuleta palīdzību.
Tomēr, kad rakstīju “Pusnakts saules hroniku” fantāzijas sadaļu, nejutos kā iebridusi svešā un netīkamā laukā. Mani tas valdzināja.
Netieši romānā pieskaraties arī sāpīgām tēmām – par to, ka mēs, latvieši, esam, “Čikāgas piecīšu” vārdiem izsakoties, “tik maz, cik mēs esam, un vairāk mēs nevaram būt”…
Pieņēmu, ka daudzi autori rakstīs par senāku un nesenāku vēsturi, ka populāra tēma būs emigrācija – gan toreiz, gan tagad, gan no palicēju, gan no aizbraucēju skatpunkta. Mūsu rindas Latvijā paliek aizvien retākas, tas tiesa. Tad aizdomājos, ka mūsu, Latvijas iemītnieku, patiesībā ir vēl mazāk. Domāju par cilvēkiem, kuri it kā eksistē šeit, Latvijā, viņi aizņem noteiktu telpu un funkcionē. Elpo, ēd, sarunājas. Dzīvo. Bet viņu sirds un prāts Latvijā nav atrodami. Tās mīt alternatīvās pasaulēs – sociālo tīklu, datorspēļu, filmu, grāmatu, karjeras kāpņu un pozitīvās domāšanas burbuļa pasaulēs. “Pusnakts saules hronikas” ir par cilvēkiem, kuri fiziski dzīvo Latvijā, bet pa īstam viņu vairs šeit nav. Ne tikai par galveno varoni Laini – savā ego pasaulītē dzīvo vēl daudzi romāna varoņi.
Vai ticat, ka Latvija varētu atgriezties pie dainu ideāliem? Kas uz to varētu pamudināt?
Tas būtu skaisti – atgriezties pie pirmsākumiem, pie harmonijas, pie gaišas un rimtas pasaules. Diemžēl pat tik rūdītam sapņotājam kā man jāatzīst, ka tuvākajā nākotnē tas diez vai ir iespējams. Tomēr uzskatu, ka ir svarīgi nepazaudēt atmiņas par zemi, kāda joprojām eksistē mūsu dainās, – to, kurā jaušam tautumeitas soļus sidrabotā bērzu birzī un kur ne lapiņa nenobirst uz mīkstās, spirgtās zāles. Skan banāli? Varbūt. Tomēr mūsdienās, kad mūsu smadzenes apskalo pozitīvisma murgi, kad lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir vai nu kouči vai kouča upuri, kad mēs domājam par mērķiem, bet nedomājam par morāli, dainās attēlotā Latvija ir viens no orientieriem, lai saglabātu cilvēcību.
Parasti neaizraujaties ar stereotipiem, taču šoreiz romānā tie bija pārstāvēti tik dāsni, ka šķiet skaidrs – tie izmantoti kā māksliniecisks paņēmiens. Ko visumā domājat par stereotipiem un vai kādi no tiem jums šķiet īpaši kaitinoši vai kaitīgi?
Ja pavisam godīgi un pavisam ironiski, cītīgāki manu darbu lasītāji būs pamanījuši, ka ironija un dažādu parādību apsmaidīšana man ir tuva lieta, ar apzināti izmantotiem mākslinieciskajiem paņēmieniem man veicas tikpat kvalitatīvi kā Ostapam Benderam šaha spēlē. Rakstu intuitīvi. Kad strādāju pie “Pusnakts saules hronikām”, vairāk domāju par mūsdienu Latvijas “fotogrāfiju” nekā par oriģināliem personāžiem, tāpēc, iespējams, katrs personāžs sanācis klišejisks. Pagļēvā sapņotāja Laine, viltīgi gudrais lauku papus Reinis, ciniskā karjeriste Guna, depresīvā manipulatore Dagmāra, cēlā ķēniņiene Troneha un valdzinošais karalis Sonfilks, nemaz nerunājot par otrā plāna varoņiem, piemēram, lāga haļavščiks Dainis. Viņi visi pārstāv plaši izplatītus un atpazīstamus tipāžus, un, ja tā padomā, arī fantāzijas romāns “Pusnakts saules hronikas” savā ziņā ir standarta fantāzijas darba klišeja.
Ja runājam par manu attieksmi pret stereotipiem – arī es diemžēl esmu to gūstā. Lai gan to kaitīgums atzīts jau sen – atceramies kaut vai sakāmvārdu “Neskati vīru no cepures”. Tomēr ceru, ka atpazīstamo tipāžu daudzums netraucēs lasītājiem doties “Pusnakts saules hronikās” un ieskatīties mazā gabaliņā Latvijas, arī nākotnes Latvijā. Jā, darba nobeigumā izmantota “Straumēnu” klišeja. Un kāpēc ne, ja tas ir tik skaisti?
