Talsos svin Fībiga gadu 0
Talsu novada muzeja Izstāžu zālē līdz 12. jūlijam apskatāma izstāde “Frederikam Fībigam 130”.
Visai Latvijai šis ir mūsu dižā dzejniekpāra Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gads, laikmetīgās mākslas institūcijām un cienītājiem par notikumu kļuvis multimediju mākslinieka Hārdija Lediņa 60. gads, bet talsenieki atkal atzīmē “sava klusā ģēnija”, gleznotāja Frederika Fībiga 130. dzimšanas dienas gadu.
Frederika Fībiga (1885 – 1953) jubilejas izstādes pamatā ir Talsu Krūmu mākslas grupas šī gada pavasara radošajā ekspedīcijā “Pa Fībiga pēdām Itālijā” iegūtais materiāls. Šis bija viņu jau trešais brauciens pa Talsos dzimušā gleznotāja nozīmīgākajiem pieturas punktiem Eiropā. 2004. gadā notika ekspedīcija uz Elzasu Francijā, kur Fībigs dzīvojis no 1929. līdz savai aiziešanai 1953. gadā, 2010. gadā uz Parīzi, kurā viņš uzturējās no 1907. līdz 1929. gadam. Šogad, kaut daļēji, paguvām izbraukt Fībiga Itālijas ceļojuma maršrutu. Itālijas ceļojums toreiz jaunajam māksliniekam 1911./1912. gadā bija ļoti nozīmīgs – tas deva viņam daudz radošu, jaunu impulsu. Viņš saprata, ka tieši daba ir viņa mākslas pamats. “Kad es sadzirdu zemes sirdspukstus, kad sajūtu zemes asinsriti un kad man kaut vai mazliet izdodas to attēlot – tikai tad es dzīvoju!” viņš reiz teicis. Turklāt, spriežot pēc viņa piezīmēm dienasgrāmatā, kuras apkopojusi vācu mākslas zinātniece Kira Kapsreitere-Homeijere 1992. gadā Vācijā izdotajā monogrāfijā “Frédéric Fiebig. Leben und Werke”, ceļojuma laikā apmeklētajās, brīnumskaistajās, šķiet, arī mūsdienās laikā gandrīz vai sastingušajās Toskānas pilsētiņās viņš atrada “tik daudz kurzemnieciska”. Pēc atgriešanās Parīzē 1912. gada beigās tika sarīkota viņa pirmā nozīmīgākā personālizstāde Parīzes “Bernheim-Jeune” galerijā, ko varēja saukt par viņa pirmo triumfu Parīzē; to novērtēja Gijoms Apolinērs un Pablo Pikaso.
1885. gada 17. maijā vācbaltieša un latvietes ģimenē dzimušajam talseniekam ceļš līdz Parīzei bija pavisam interesants. Pēc mācībām Aleksandra licejā Rīgā ap 1905. gadu par viņa labvēli kļuva Talsu skolotāja Elizabete Auguste Krauze, kura pabalstīja arī jaunā mākslinieka studijas Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā. 1906. gadā Rīgā Fībigs slepus apprec savu mecenāti, neskatoties uz to, ka viņa ir 20 gadus vecāka par viņu. 1907. gadā pāris dodas uz Parīzi, kur nepilnu gadu Fībigs apmeklē slaveno Žiliana akadēmiju. 1908. gadā viņš sāk izstādīt savus darbus (arī Talsu ainavas) dažādos Parīzes salonos, ir bijis pat Rudens salona žūrijā, piedalījies Parīzes krievu mākslinieku grupas izstādēs ārpus Francijas. Pirmajos Parīzes gados savā glezniecībā Fībigs strauji pārvarēja Latvijā un Krievijā apgūto. Ap 1909. – 1910. gadu viņu jau ļoti ietekmēja Žorža Ruo padrūmie krāstoņi un tumšais konturējums. Tas sajūtams arī Itālijā tapušajos darbos, patiesībā – līniju, ar kuru tiek ierobežoti krāsu laukumi, Fībigs saglabā līdz pat savas glezniecības nobeigumam Elzasā. Itālijas saulainās ainavas, mazpilsētu faktūras un gleznojamo motīvu pārbagātība lika viņam strādāt ātri un daudz. Olīvkoki gleznoti vismaz 30 reižu dažādās pelēkzaļā tonalitātēs un veidos, Roncigliones mūru raksti tikai divu dienu laikā arī tikpat daudz, tad Radikofani akmeņu lauki… Meklējot Fībiga gleznotos motīvus mazajās pilsētiņās, starp citu, tos atrast nemaz nebija tik grūti. Ar šodienas acīm skatot Fībiga darbus modernajos tīmekļos, starp bilžu blāķiem Fībigs burtiski uzmirdz! Lai cik tas banāli skanētu – viņa darbos ir krāsu suģestija (kuru gan kāds franču mākslas vērtētājs nosaucis par “sentimentālo krāsu atslēgu”), pie kuras nemaz tik daudzi mākslinieki nenonāk.
Izstādē apskatāms ceļojumu fotogrāfiskais materiāls – šoreiz Daiņa Kārkluvalka izpildījumā. Eksponētas arī Talsu gleznotāju Andra Biezbārža, Gunas Millersones, Zigurda Poļikova radītās gleznas, kuras radīt rosinājusi kādreiz Fībiga acīm ieraudzītā Itālijas ainava. Izstādē arī pirmo reizi apskatāmi paša Fībiga 1902. – 1905. gadā zīmētie talsenieku portreti un septiņi pašportreti no mūsu muzeja krājuma.
