Stilīgie mākslinieki. Rīga un Talsi. 0
Līdz 7. decembrim Talsu novada muzejā apskatāma izcila latviešu glezniecības izstāde no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma – “Stilīgie. 20. gadsimta 60. un 70. gadi”.
Izstādē mākslas cienītājiem ir vienreizēja iespēja redzēt divpadsmit hrestomātiskus glezniecības darbus, kurus, kā šodien varam jau teikt, ir izvērtējis lielais kritiķis – laiks.
Ir pieņemts uzskatīt, ka 20. gadsimta 60. un 70. gadi bija periods, kad padomju Latvijā mākslu vēl ietekmēja padomju ideoloģijas diktēti nosacījumi. Kā rakstījusi izstādes kuratore Ilze Putniņa – tās ir mūsu tā laika stilīgo mākslinieku Rietumu kultūras “neklātienes studijas”, kuras, kā redzams arī dažos izstādes darbos (Latvijā, kā zināms, šī padomju cenzūra nemaz nebija tik stingra), jau bija paguvušas kļūt par jaunas konjunktūras parādībām. Šķiet, par to vislabāk uzskatāmi var pārliecināties, vērojot vienu no Ojāra Ābola (1922 – 1983 ) darbiem “Kombainieris V. Stankēvičs mākslinieka darbnīcā”, kurā gleznotājs padomju laika tēmu – cildināt sociālistiskā darba darītājus – nekaunīgi mācējis savienot ar brīvu un stilīgu komponēšanas un glezniecības manieri – tik tālu pat no tad jau akceptētā “skarbā stila”. Cits O. Ābola darbs “Kompozīcija. Ķēde” savukārt droši rāda mākslinieka neslēpto interesi par Fernāna Ležē 20. gs. 20. – 30. gadu dažu krāsu abstrakcijām. Kuriozi, bet Ojārs Ābols uzdrošinājās arī atstāt bildē lielākus neapgleznota balta audekla laukumus. Šodien gleznas fons jau ir mazliet nodzeltējis, un šis fakts to labi pietuvina citviet Eiropas muzejos redzētajiem klasiskā modernisma paraugiem. Izstādes darbu vidū ir arī Aleksandra Stankēviča (1932 ) leģendārā glezna divās daļās “Durvis”, kas 1971. gadā, parādoties izstāžu zālēs, absolūti satrauca padomju mākslas skatītājus ar savu erotiski uzgleznoto un stilīgajos džinsos (padomju laika deficītā!) tērptās jaunās mātes figūru pretstatā brutālajam melnajam saksofonistam, kurš droši vien bija no citas un sliktākas – kapitālisma mašinērijas – pasaules…
20. gs. 70. gados nedaudz pazīstot bohēmistu un iemetēju Rūsiņu Rozīti (1943 – 1978 ), nekad nevarēju iedomāties, ka pēc 40 gadiem viņa bildes, kuras man tolaik likās paviršas un tā kā samocītas dēļ viņa vēlēšanās pieslieties Mākslas akadēmijas studentu un jauno mākslinieku pagrīdes protestiem pret reālismu, kontekstā ar citiem stilīgo izstādes autoriem šodien sagādās prieku un pārsteigumu. Neraugoties uz steigā un šmigā radīto darbu gribēto oriģinalitāti, izskatās, ka Rūsiņš Rozīte ir bijis brīvāks un ne tik paštīksminošs stilīgais (kā, piemēram, Māras Kažociņas darbi izstādē ), labs krāsu meistars un asprātis, par ko liecina divas izstādes klusās dabas – literāta un matemātiķa. Kritiķis Laiks atkal visu salicis pa plauktiņiem un licis mainīt dažus, kādreiz pašpārliecinātus pieņēmumus.
Izstādē apskatāmo Alda Kļaviņa, Imanta Lancmaņa, Bruno Vasiļevska un Laimdota Mūrnieka izcilo darbu daļu papildina Talsu muzeja krājumā esošo stilīgo mākslinieku (izmēros gan ne tik lieli) sniegumi. Un te radās iespēja padomāt un mazliet rezumēt šo interesanto laiku arī Talsu mākslas dzīvē.
Talsos ilgāku laiku (1973 – 1980 ) strādājusi par formālisti dēvētā gleznotāja Lidija Auza. Aiz viņas trīs Talsu iestādēs (tagad novada domē, mākslas skolā un dzimtsarakstu nodaļā) ir palikuši lielformāta panno, kas šodien iekļauti mākslas pieminekļu sarakstos. Bet ne tikai tas. Pie Lidijas Auzas par māksliniekiem izpildītājiem strādāja trīs jauni Talsu puiši – Andris Biezbārdis un Andris Vītols, šodien labi Talsu gleznotāji, Elmārs Orniņš – arhitekts. Smagais ikdienas darbs, Lidijas prasīgums un mūžīgā neapmierinātība ar izdarīto, aizdomīgums utt., bet darbs bija ar stilīgu, Lidijas atvestu rokmūziku fonā, klāt nāca izzināšana par faktūru un kolāžu lietošanu, lazēšanu (tolaik tās bija novitātes), kompozīcijas un stilizācijas lietām. Lidija Auza paspēja uzgleznot arī vairākas pašlaik LNMM krājumā esošas Talsu ainavas, kā arī piedalīties Talsu mākslinieku plenēros. Reizēm tā bija arī Talsu pilsētas priekšnieku skološana mākslā pie konjaka glāzes un bohēma pie kultūras darbinieka Ulda Jēkabsona Arāju ielā. Tur tajā laikā dzima privātais skulptūru dārzs ar Lidijas drauga Pētera Martinsona keramiku. Šis laiks mūsu pilsētai un tās talantiem bija piedāvājis brīnišķīgu iespēju mainīties.
Izstādē apskatāmas divas Lidijas Auzas “Talsu perioda” faktūru studijas. Beidzot radusies izdevība izstādīt arī mūsu “specfondā” tik ilgi glabāto ebreju grafiķa Semjona Šegelmana (1933) autolitogrāfiju “Nakts, pilsēta, cilvēki”, kura pēc mākslinieka emigrācijas 1975. gadā uz Romu un vēlāk Toronto bija jāglabā tālāk no Rīgas. Un tad vēl Talsu puses modernākais mākslinieks un skolotājs Jēkabs Spriņģis (1907 – 2004 ): divi 70. gadu otrajā pusē radītie akvareļi pārliecinoši apliecina, ka Spriņģis jau bija paguvis izkopt pats savējo konstruktīvismu – maigu, ne tik kategorisku – kā jau akvarelī. Te vietā atcerēties, ka to gadu akvareļglezniecības organizētie atdzimšanas procesi mūsu novadnieka Romja Bēma (1927 – 1993) vadībā arī bija absolūti stilīgi notikumi, kuri 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā, iespējams, pat bija priekšgalā tā laika eļļas glezniecībai. Izstādē apskatāms R. Bēma dāvinājums “Vakara viesi” no cikla “Balāde”.
