Stāsts par pieaugšanu 3
Latvijas Leļļu teātra krievu trupā februāra vidū pirmizrādi piedzīvojis iestudējums pašiem mazākajiem skatītājiem – “Гадкий утенок” jeb “Neglītais pīlēns”. Izrādes radošā komanda – režisors Dmitrijs Petrenko, dramaturgs Matīss Gricmanis, māksliniece Liene Mackus un komponists Gatis Grāvers – radījuši apjomā nelielu, taču vizuāli un audiāli noslīpētu izrādi, kurā aplūkotās filozofiskās tēmas uzrunās ne tikai bērnus, bet arī pieaugušos.
“Neglītais pīlēns” ir veiksmīgs piemērs tam, ka bērnu izrādēm nebūt nav jābūt pieblīvētām ar košām krāsām un trokšņiem, lai noturētu uzmanību. Tā vietā māksliniece Liene Mackus radījusi izteikti melnbaltu pasauli, kas maksimāli attālinājusies no tā vizuālā haosa un detaļu pārbagātības, ar ko ikdienā saskaras jebkurš mediju (TV un interneta) laikmetā dzīvojošs cilvēks. Izrādes vizuālajā noformējumā dominē lielas, tīras formas, kas stāstu padara saprotamu pat pašiem mazākajiem skatītājiem, taču vienlaikus mākslinieces radītās lelles “strādā” arī sarežģītākā līmenī – lielākā daļa no izrādē izmantotajiem objektiem veidoti nosacītā estētikā, respektīvi, stilizējot ikdienā sastopamo priekšmetu, dabas parādību vai dzīvnieku aprises. Lietus attēlots, aizvelkot priekškaru, uz kura uzzīmētas slīpas ūdens piles, suns attēlots kā asu zobu pāris, starp kuriem iekārta sarkana lupata kā mēle, u. tml. Šis paņēmiens izrādē ļāvis ieviest labu daļu ironijas, kas gan, kā radās iespaids, precīzi nolasāma tikai pieaugušo auditorijai.
Visu izrādes laiku uz skatuves aktīvi darbojas trīs vienkāršos melnos tērpos ģērbti aktieri – Jūlija Meščerjakova, Kristīna Varša un Jurijs Luniks, kuri katrs iejūtas vairākās mazās lomiņās, vadot dažādas lelles un attiecīgi pieskaņojot tām balss tembru. Neslēptais “teātris teātrī” princips ļauj sekot līdzi ne tikai izspēlētajam sižetam par neglīto pīlēnu, bet arī vērot paša teātra radīšanas procesu, kas notiek skatītāju acu priekšā un, pieļauju, noteiktu vecumu sasniegušiem bērniem varētu likties ne mazāk interesanti.
Aktieru precīzā darbošanās dažādas sarežģītības leļļu teātra tehnikās padara izrādi par aizraujošu skatāmvielu – tiek izmantotas gan ar roku vadāmas lelles, gan gaismu spēles “melnā kabineta” tehnikā, gan dažādi citi skatuves objekti. Uz mazās, kompaktās Mazās zāles skatuves šķiet uzburta vesela pasaule, kurā notiek dažādi teātra brīnumi – kāds mākonis pēkšņi pārtop par murrājošu runci, tumsā pēkšņi iemirdzas spoži balti gulbja spārni u. tml.
Taču vairāk par smalki būvētajiem vizuālajiem trikiem izrādē uzrunā tās kopējā intonācija, kas jau droši saucama par režisora Dmitrija Petrenko rokraksta īpatnību, – tā ir spēja intelektuālā, taču neuzbāzīgā skatuves valodā norādīt uz mūsdienu sabiedrībā aktuālām problēmām, toleranti pētot cilvēka iekšējās pasaules pretrunas un sadursmes ar ārpasauli. “Neglītais pīlēns” nav tikai stāsts par pieaugšanu, kā to vēsta teātra mājaslapā lasāmais pieteikums. Tā ir izrāde, kas aicina uz dzīvi un apkārt esošajiem cilvēkiem raudzīties iejūtīgāk, saprast un pieņemt citādo, kā arī nebaidīties būt pašam sev. Šo motīvu mūzikā precīzi ierakstījis arī komponists Gatis Grāvers, kurš radījis skumji lirisku skanisko pavadījumu, kas paliek atmiņā vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās.
Jaunā dramaturga Matīsa Gricmaņa veidotais dramatizējums ļāvis Hansa Kristiana Andersena pasaku veiksmīgi pielāgot skatuves valodai, nepazaudējot tekstā ievērpto sižeta intrigu par neglītā pīlēna patieso identitāti. Izrādē liela uzmanība veltīta bērnu iepazīstināšanai ar dažādiem dzīvniekiem – mājas un meža pīli, zosi, tītaru, vistu, kaķi utt., īsā skatuves laikā un ar minimālu rekvizītu palīdzību radot Andersena pasakai tik svarīgo iespaidu par to, cik dažāda ir pasaule, pa kuru maldās neglītais pīlēns, meklēdams savu vietu tajā. Apmulsumu gan rada atsevišķi jaunieviesumi, kas stāsta kopējā sižetā šķiet ilustratīvi – piemēram, zemnieku mājā dzīvojošā vecenīte, kas pīlēnu notur par vistu un liek tam perēt olas, izrādē pārtapusi par miniatūru ķīnieti, savukārt izrādes prologā aktieri, priekškaram veroties ciet, sāk stāstīt nākamo H. K. Andersena pasaku. Kompozīcijas ziņā šāds paņēmiens ir neslikts, taču, ņemot vērā mērķauditoriju (izrāde paredzēta bērniem no trīs gadu vecuma), diez vai bērniem saprotams.
Humānās, nemoralizējošās filozofijas dēļ “Neglītais pīlēns” ir vērtīgs ieguvums Leļļu teātra repertuārā. Tomēr vēl jo vairāk izrāde šķiet kā jauns pakāpiens režisora radošajā darbā – bērnu izrāžu estētika pieļauj daudz plašākas iespējas eksperimentēt ar dažādām teātra formām un tehnikām, tādēļ jācer, ka līdzās reālpsiholoģiskā teātra valodai drīzumā Dmitrija Petrenko skatuves darbos pieaugušo teātrī ieraudzīsim arī kaut ko no “Neglītā pīlēna” eksperimentālā gara.
VĒRTĒJUMS
Režija: 4
Aktierspēle: 4
Scenogrāfija un rekvizīti: 5
Uzziņa
Iestudējums “Neglītais pīlēns” Latvijas Leļļu teātrī
Režisors: Dmitrijs Petrenko, H. K. Andersena literārās pasakas dramatizētājs Matīss Gricmanis, māksliniece Liene Mackus, komponists Gatis Grāvers.
Lomās darbojas: Jūlija Meščerjakova, Kristīna Varša un Jurijs Luniks.
Ieteicamais vecums: 3+
Nākamā izrāde: 4. aprīlī.
