Tukumniekam Valdim Orlovam pieder lielākā sprēslīcu kolekcija pasaulē. Vai tu zini, kas tās tādas? 2
Tukumniekam Valdim Orlovam (88) pieder lielākā sprēslīcu kolekcija pasaulē. Tādas ziņas savulaik atsūtījuši viņa palīgi – Ita un Visvaldis Ozoli no Kanādas, kā arī Lidija un Sergejs Beklešovi no Austrālijas.
“Piedzimu un uzaugu Latgalē, taču pēc kara tur īpaši nebija ko darīt. Lai mani nepaņemtu frontē, iestājos strādāt uz dzelzceļa Gulbenē. Biju tautas nama vadītājs Galgauskā, fizkultūras skolotājs Kocēnu skolā, mācīju rokdarbus Tukuma bērniem. Pusi mūža esmu nodzīvojis Tukumā. Sieva jau ilgu laiku aizsaulē, un esmu viens pats. Laimīgā kārtā vēl tieku galā ar sadzīvi. Veselība turas ap rajona vidējo līmeni – ir labākas un ir grūtākas dienas,” ar sevi iepazīstina V. Orlovs.
Možais un zinātkārais seniors savu laiku piepilda ne tikai ar kolekcionēšanu, viņš, piemēram, ir sacerējis dzejoļus un pat Līgo dziesmu vācu valodā. Kad no rīta viņš pavingrojis un pabrokastojis, dodas, kā pats saka, uz darbu bibliotēkā, kur lasa periodiku un grāmatas.
Izcila kolekcija
Ne visi mūsdienās vairs zina, ka sprēslīcas ir dekoratīvi lietišķi priekšmeti, kurus lieto vērpšanai, linu un vilnas pārstrādei. Agrāk Valda Orlova kolekcijā bijušas 700 sprēslīcas, bet nu, kad krājējs tās sācis atdāvināt citiem, palikušas apmēram 400.
Visas sprēslīcas kolekcionārs gatavojis pats pēc Latvijas muzeju fondos atrodamo materiālu kopijām, taču daļa ir viņa fantāzijas augļi. Tās darinātas arī pēc citu tautu paraugiem, kurus atsūtījusi I. Ozola.
“Man bija neliela koka istabiņa, kuru gribēju izdekorēt,” V. Orlovs stāsta par kolekcijas pirmsākumiem. “Biju pie paziņām, kur ieraudzīju pie sienas sprēslīcu. Lūdzu atļauju nozīmēt, jo gribēju arī sev tādu uztaisīt. Kad biju pagatavojis jau piecas sprēslīcas un kolekcionārus aicināja uz tikšanos televīzijā, pieteicos arī es. Uz raidījumu bija ieradies Brīvdabas muzeja fondu glabātājs Mārtiņš Kuplais, kurš mani mudināja noskaidrot sprēslīcu izcelsmi. Tad sāku braukāt pa Latvijas muzejiem, lai uzzinātu, no kurām mājām katra nākusi,” viņš atklāj.
Sprēslīcas pagatavošanai vajag tikai nazi, urbīti un mazu zāģīti. Tās var darināt no jebkura koka, taču labākās sanāk no lapu kokiem, kam smalkāka šķiedra. Vienīgi kļava, kas ir ļoti cieta, neesot šim nolūkam piemērota.
Daudzas no V. Orlova sprēslīcām tapušas kā veltījums, piemēram, Kārlim Ulmanim, Vairai Vīķei-Freibergai, “Daugavas vanagiem”, Misiņa bibliotēkai.
Kolekcijā ir ne tikai visu Latvijas novadu, bet arī grieķu, somu, vācu, lietuviešu, igauņu, krievu, norvēģu, dāņu, angļu, amerikāņu, japāņu un citu tautu sprēslīcas. Dažas no tām atgādina naktslampiņas.
Dažādu Latvijas novadu sprēslīcas īpaši neatšķiras. Visvairāk uz tām attēlota Saules zīme, bet redzami arī citi etnogrāfiskie raksti. Kolekcijā īpaši izceļas kāda ar iestrādātu spogulīti, tās oriģināls nācis no Valmieras puses. Vienu sprēslīcu kolekcionārs izpušķojis un nodēvējis par karalieni, taču pats izcilākais viņa darinājums atrodoties Balvu muzejā.
Sprēslīcas izskats atkarīgs no gatavotāja talanta un no tā, cik laika bijis izgatavošanai. Ātri tapušu sprēslīcu mēdz dēvēt par ērkulīti, piemēram, ja saimniecei to vajadzējis steidzami, izmantots tikai nedaudz apstrādāts egles zariņš. Visskaistākie izstrādājumi darināti ziemas vakaros, kad vērpa un auda, vija virves un taisīja grābekļus vasarai.
Latvijas novados sprēslīcām ir apmēram 20 dažādi nosaukumi, piemēram, Lejaskurzemē sprēslīca dēvēta par ceri no vārda “cerēties”. Dāvinot sprēslīcu, jaunekļi savulaik bildinājuši iecerēto – ar domu, ka viņa pratīs vērpt un aust.
