Spraud man puķi! 0
Kamēr Latviju pārstaigā koncertuzvedums ar Jāņa Petera teātra dziesmām “Spraud man puķi” un puķu plaucētājs pavasaris arī aun kājas, palūkosimies sevī caur puķēm – kā tās dāvājam, kā audzējam. Tā nu ir joma, kurā esam vēl kaislīgāki, nekā skatoties Porziņģi televīzijā. Un puķēm mums nav žēl ne naudas, ne laika, nekā.
Mīļā, neraudi, tas biju es!
Oho, zilu, sarkanu vai baltu rožu klēpis – 1001 roze par 2000 eiro! Aplūkoju puķu pušķu attēlus interneta veikalā percziedus.com un nospriedu, ka tādu pušķi saņēmēja mūžam neaizmirsīs. Un, ja arī dāvātājam tā nav gluži zārka nauda, tad, iespējams, šis sūtījums ir sākums kādai labai draudzībai. Puķu pasūtināšana internetā ir mūsu laika zīme, kas nebūtu iespējama, teiksim, trīs musketieru ērā. Te gan jāatklāj, ka ziedus saņēmējam nogādā ne virtuāls, bet reāls, turklāt jauns un skaists kurjers. Kad viņš ar ziedu pušķi stāv uz sliekšņa, daža daiļava jautā – vai esam pazīstami?
Kā gan viņa tā var vaicāt, zina taču vai vismaz nojauš, kurš ir ziedu sūtītājs! Izrādās, lieta tāda – daži vīrieši, pasūtinot ziedus internetā, nevēlas, lai tiem pievieno kartīti ar sūtītāja vārdu. Un, lai kā arī ziedu saņēmēja tirdītu, atbilde skan – esam tikai kurjeri. Ak, šie saldie pārdomu mirkļi – vai ziedus sūta Jānis, Pēteris vai varbūt Andris? Bet, ja nu Džons, ar ko iepazinos pagājušajā nedēļā Londonā? Jauka intriga! Kamēr daiļava domā, pievēršamies citam attiecību modelim. Arī tad, ja mīlētāji dzīvo zem viena jumta, gadās aizkustinoši brīži. Veikala vadītāja Evita Kairiša pastāsta šādu gadījumu. Valentīndienā kāds vīrietis pasūtinājis divus ziedu pušķus – sievai un meitai – un lūdzis neteikt, kas ir sūtītājs. Pats bijis mājās, kad atnācis kurjers un pasniedzis viņa mīļajām pušķus. Sieva sākusi raudāt prieka asaras, un tikai tad, kad vīrs redzējis patieso aizkustinājumu, atzinies, ka viņš ir ziedu sūtītājs. Piezvanījis arī uz veikalu percziedus.com un pateicies par to, cik viss labi izdevies.
Šis veikals strādā pirmo mēnesi un ugunskristības piedzīvoja Valentīndienā. Vai tad tos lielos pušķus arī kāds nopirka, jautāju. Tos vēl ne, stāsta Evita, bet Valentīndienā pārsteigums bijis cits – ziedus vairāk pasūtināja sievietes! Arī pasūtinājumi atšķīrās. Vīrieši pirka parastus pušķus, veidotus no 30 vai 50 rozēm. Bet sievietes šai lietai piegāja sirsnīgi, ar lielu izdomu – izvēlējās neparastus ziedus, gribēja, lai tos iekārto sirsniņveida kastēs, arī ar naudu neskopojās, izdeva pat līdz 200 eiro.
Daudzi vīrieši attapās pēc Valentīndienas, tad skrēja pa galvu, pa kaklu un pirka visu pēc kārtas, pasmaida Evita. Droši vien vēlējās pielabināties, un pareizi darīja. Kā teiktu Ibsens – tiks piedots, ja tu neiespēji, bet mūžam ne, ja negribēji. Kad nu pēc Valentīndienas bija miers mājās, nākamais bums notika 8. martā – visu puķkopju un puķu pārdevēju laimes dienā. Lai kā reizēm smīnam par Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, tomēr TNS aptaujas liecina – 98% Latvijas sieviešu priecātos 8. martā saņemt apsveikumus, ziedus vai citas dāvanas. Jā, agrākā sarkano tulpju diena sen aiz kalniem. Bet kādas puķes šodien modē?
