Spiegs vai žurnālists? Politiķi atšķirību neredz 12
Jo tuvāk nāk šo ceturtdien plānotā Krimināllikuma grozījumu apstiprināšana galīgajā lasījumā, jo karstākas deputātu un ekspertu vidū kļūst diskusijas par šī likumprojekta ietekmi uz vārda brīvību. Tā sauktie “pretspiegu grozījumi” Krimināllikumā pēdējā laikā kļuvuši par centrālo jautājumu Saeimas Juridiskās komisijas dienaskārtībā. Arī šonedēļ abas komisijas sēdes tika veltītas tikai šim vienam likumprojektam, kurš, pēc drošības dienestu domām, jāpieņem pēc iespējas ātrāk. Tādēļ jau rīt Saeimas sēdē to iecerēts apstiprināt galīgajā lasījumā, kaut domstarpību par jauno regulējumu netrūkst.
Kopš Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa lūguma pārstrādāt likumprojektu deputāti meklējuši veidus, kā precizēt jaunās normas, lai tās patiešām attiektos tikai uz spiegiem un pretvalstiskiem aktīvistiem, nevis, piemēram, akadēmiķiem, kas diskutē par politisko režīmu maiņu, vai žurnālistiem, kas ieguvuši un darījuši sabiedrībai zināmu svarīgu informāciju, kuru politiķi mēģinājuši paslēpt kā ierobežotas pieejamības. Tas gan izdevies ar dalītām sekmēm.
Ar spiegiem viss tā kā būtu skaidrs – deputāti vienojušies, ka par neizpaužamu ziņu nelikumīgu vākšanu nolūkā nodot tās citai valstij varēs sodīt ar cietumsodu līdz desmit gadiem. Taču daudz pretrunīgāk tiek vērtēts nākamais pants, kurš paredz sodīt ar trim gadiem cietumsoda par valsts noslēpuma nelikumīgu iegūšanu, ja šim nodarījumam nav spiegošanas pazīmju. Žurnālistu organizācijas pamatoti satraucās, ka šis pants varētu būt mērķēts tieši pret preses pārstāvjiem, kas vēlas uzzināt to, ko amatpersonas un drošības dienesti cenšas paturēt slepenībā. Drošības policijas priekšnieks Ints Ulmanis gan vakar komisijas sēdē skaidroja, ka šī norma vairāk domāta pret provokatoriem, kas vēlas iegūt slepenu informāciju nevis spiegošanas nolūkos, bet ar mērķi diskreditēt valsti kā neuzticamu sabiedroto, kas nespēj aizsargāt savus datus (līdzīgi, kā Ādažu bāzē iekļuvušie nacboli centās demonstrēt Latvijas nespēju nosargāt savu militāro infrastruktūru).
Ekspertu un deputātu darba grupa cer, ka visus riskus izdosies novērst, papildinot konkrēto pantu ar vārdu “tiešu”. Proti, sodīt varētu par valsts noslēpuma “nelikumīgu, tiešu iegūšanu”. Tādējādi pie atbildības varēs saukt cilvēku, kas pats veicis aktīvu darbību, lai iegūtu valsts noslēpumu, un darījis to nelikumīgi (piemēram, šantāžas vai uzpirkšanas ceļā, neatļauti fotografējot vai pārkopējot valsts noslēpumu saturošos dokumentus). Savukārt, ja kāds avots žurnālistam šo informāciju pačukstējis vai iemetis pastkastītē, tad to nevarēs uzskatīt par nelikumīgu tiešu iegūšanu. Virkne juridisko autoritāšu (tiesībsargs Juris Jansons, Latvijas pārstāve Eiropas Cilvēktiesību tiesā Kristīne Līce, tiesību zinātņu profesors Uldis Krastiņš) pārliecināti, ka ar maģisko vārdiņu “tiešu” visi riski tiks novērsti un žurnālistiem nav par ko uztraukties. Tomēr Latvijas Žurnālistu asociāciju (LŽA) tas īsti nepārliecina. “Rodas sajūta, ka cienījamie eksperti vai nu nesaprot, vai izliekas, ka nesaprot lietas būtību. Ja šāds likums stāsies spēkā, tad žurnālists, kurš ieguvis un publicējis slepenu informāciju, būs daudz neaizsargātāks. Drošības dienesti varēs viņam prasīt, lai pierāda, ka ieguva šo informāciju netiešā ceļā. Proti – lai nosauc savu avotu,” deputātiem skaidroja LŽA pārstāvis Ivo Leitāns. Viņš pauda bažas, ka šādi grozījumi novedīs vienkārši pie tā, ka žurnālisti izvairīsies ķerties klāt šīm “riskantajām tēmām”, bet tā sauktie trauksmes cēlāji baidīsies par tām ziņot. Rezultātā amatpersonām būs vieglāk savu neizdarību un šaubīgos darījumus paslēpt zem valsts noslēpuma zīmoga.
