Agris Liepiņš: Specdienestu mērķauditorija 33
Publiskajā pārskatā par 2016. gadu Drošības policija secinājusi, ka nav mazinājusies Krievijas specdienestu interese par Latviju un informācijas iegūšanai tiek izmantoti Latvijas iedzīvotāji. Pārskatā teikts, ka Krievijas specdienestu pastiprinātā redzeslokā ir uz Krieviju regulāri izceļojošie, it sevišķi pierobežā dzīvojošie Latvijas iedzīvotāji, tāpat uzņēmēji, kuru uzņēmējdarbība saistīta ar Krieviju. Vervēšanas riskiem pakļautas personas, kuras atklāti simpatizē Krievijai un tās īstenotajai politikai. Tāpat pastiprināta interese izrādīta par Latvijas valsts un pašvaldību amatpersonām, uzņēmējiem un nevalstiskā sektora pārstāvjiem, kuri iesaistās pārrobežu sadarbības projektos.
Specdienestus interesējošā mērķ- auditorija ir vecu vecās, labi zināmās ļaužu grupas. Piemēra pēc – 1929. gadā par spiegošanu Krievijas labā tiesāja astoņus Jaunlatgales (Pitalovas) apriņķa Latvijas pilsoņus. Tie visi bija pierobežas iedzīvotāji, kuri simpatizēja Krievijai vai kuru radi dzīvoja Krievijā. Jefima Strelkova brālēns bija čekists Pleskavā, Annetes Čarpas vīrs un Pjotra Guseva māsa dzīvoja Pleskavā, bet Jāņa Puriņa-Pauriņa brālis strādāja par čekistu Ostrovā. Diemžēl šodienas Latvijas politiķi no vēstures neko nav mācījušies. Ja būtu, tad nepieļautu situāciju, ka Latvijas pierobežā nav uztverami Latvijas televīzijas kanāli, toties brīvi pieejami Krievijas propagandas raidījumi.
Tāpat Latvijas brīvvalsts laikā darbojās “Kulturālās tuvināšanās biedrība ar PSRS tautām”. Ideāls piesegs, lai mākslas izstāžu, vieskoncertu un kultūras pasākumu aizsegā legāli nodarbotos ar padomju iekārtas propagandu un gatavotu kadrus gadījumam, ja Latvijā mainītos pastāvošā iekārta. Ne velti 1940. gadā, krieviem okupējot Latviju, jaunajā marionešu valdībā bija četri aktīvi “Kulturālās tuvināšanās biedrības ar PSRS tautām” biedri – Augusts Kirhenšteins, Pēteris Blaus, Jānis Jagars un Jūlijs Lācis. Tie veci laiki, bet 2009. gadā Krievijas vēstniecības padomnieks Aleksandrs Hapilovs pameta mūsu valsti, jo tika turēts aizdomās par spiegošanu. Desmit dienas pirms došanās prom diplomāts satikās ar Nilu Ušakovu. Pēdējais vēlāk apgalvoja, ka runājuši vienīgi par kultūras sakariem starp mūsu valstīm. Tāpat Rīgas mērs nepagurstoši rūpējas par Latvijas ražotāju interesēm, tāpēc Krievijas varas gaiteņos izkaulēja atļauju atvērt tirdzniecības vietas (“Rižskij dvorik”) Krievijas lielpilsētās – Maskavā un Pēterburgā.
Interesanta ir Drošības policijas atziņa – pagājušā gada 9. maija pasākumu īstenošana lielā mērā bija iespējama, pateicoties vietējo uzņēmēju atbalstam, kuri šādā veidā centās vairot savas biznesa iespējas Krievijā. Nezinu, vai to var pārmest galvaspilsētas saimniekam, bet vienu gan atceros – Ušakovs nosolījās, ka 9. maiju atzīmēšot vienmēr, to svinēšot arī viņa mazbērni.
Ļaužu, kuri atklāti simpatizē Krievijai un tās piekoptajai politikai, Latvijā nav mazums. Mācīdamies krievvalodīgajās skolās un mājās klausīdamies Krievijas telekanālus, viņi tā arī nav sajutuši sevi kā Latvijas valstspiederīgos. Šī iedzīvotāju daļa mentāli dzīvo Krievijā un savā domāšanā ne ar ko neatšķiras no vidusmēra Krievijas pilsoņa. Tāpēc nav pārsteiguma, uzzinot, ka daļa krievvalodīgo sāpīgi uztver NATO karavīru klātbūtni mūsu valstī. Latvijas pilsonim NATO karavīri ir drošības garants, bet tiem, kuri sevi identificē ar kaimiņvalsti, NATO alianses klātbūtne ir svešas varas klātbūtne. Ne mūsējie, bet naidnieki. Ļaužu grupas, kuras samērā viegli savervējamas, ir objektīvas. Bet kāpēc 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas tās ir tik lielas? Kas darīts, lai potenciāli nelojālo iedzīvotāju skaits ietu mazumā? Uzskatu, ka viena no klibajām pīlēm, kura neļauj mums stabili nostāties uz kājām, ir divvalodīgā izglītības sistēma. Dažādās skolās auguši, pie atšķirīgām valstiskuma vērtībām radināti, mēs atgādinām personāžus no Krilova fabulas. Gulbis, vēzis un līdaka velk vezumu katrs uz savu pusi.
