Šnore par “utīm”: pietiek liekuļot 76
“Aizvainojoša, šovinistiska un Eiropas politiķim necienīga rīcība” – šādi “Vienotības” liberālā spārna deputāti apzīmējuši Nacionālās apvienības (NA) politiķa Edvīna Šnores rakstā izmantoto vārdkopu “krievu uts”. Savukārt radikālais Vladimirs Lindermans un vairāki “Saskaņas” pārstāvji vērsušies tiesībsargājošajās iestādēs, prasot sākt kriminālprocesu pret šīs publikācijas autoru. Pats Šnore, neskatoties uz sacelto ažiotāžu, paliek pie pārliecības, ka šīs frāzes lietošana bijusi īsti vietā.
Runa ir par NA drukātajā izdevumā “Nacionālās Ziņas” publicēto Šnores rakstu “Mērķis: latviska Latvija”. Tajā autors citē ulmaņlaiku sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa memuāros atrodamo frāzi “ja vienreiz ielaidīs krievu uti kažokā, ārā to dabūt būs grūti”*. Ko tad Šnore domājis ar šīm “utīm” un kā vērtē viņam adresētos pārmetumus?
Kādēļ savam rakstam izvēlējāties tieši šo citātu?
E. Šnore: Es kā vēsturnieks savos rakstos bieži atsaucos uz dažādām vēsturiskām personībām un arī viņas citēju. Šo konkrēto citātu savās publikācijās izmantojuši arī citi vēsturnieki ne reizi vien. Tostarp arī Inesis Feldmanis savā rakstā “Latvijas Avīzē”. Manuprāt, tas ir ļoti trāpīgs un atbilstošs citāts.
Vai epitetu par utīm attiecinājāt uz kādu konkrētu krievvalodīgo daļu?
Sāksim ar to, ka tas ir latviešu sakāmvārds “ielaist uti kažokā”, ar ko tiek apzīmēta uzmācīga un kaitnieciska rīcība, no kuras grūti atbrīvoties. Tas atrodams arī vārdnīcās. Bērziņa memuāros šis citāts izmantots attiecībā par 1939. gada diskusijām par padomju karabāžu izvietošanu Latvijā un iespējamo okupāciju, kas arī sekoja. Arī es šo frāzi lietoju, domājot PSRS veikto Latvijas okupāciju un tās sekas – rusifikāciju un kolonizāciju –, kas joprojām nav atrisinātas.
“Vienotības” deputāti Lolita Čigāne, Andrejs Judins un Aleksejs Loskutovs šo izteicienu novērtējuši kā aizvainojošu, šovinistisku un Eiropas politiķa necienīgu.
Es absolūti nevaru piekrist šiem pārmetumiem. Manuprāt, necienīga ir tieši tā retorika, kas izskan šo “Vienotības” pārstāvju vēstulē. Tā aizdomīgi sasaucas ar līdzīgu retoriku no padomju laikiem. 1959. gada jūlijā notika bēdīgi slavenais LKP CK slepenais plēnums, kurā izrēķinājās ar Eduardu Berklavu un viņa domubiedriem. Tur uzstājās tāds LPSR Valsts drošības komitejas priekšnieks Jānis Vēveris. Viņam bija plaša runa, kur, apkarojot “buržuāziskos nacionālistus”, čekas priekšnieks kritizēja romānu “Kāvu blāzmā”, jo arī tajā atrodama frāze, ka svešas tautas lien mūsu zemē “kā utis kažokā”. Šie trīs “Vienotības” biedri droši vien ātri atrastu kopīgu valodu ar čekas priekšnieku biedru Vēveri, meklējot un uzrādot dažādus nacionālistiskus elementus.
Vai šāds epitets nevar aizskart un atstumt tos cittautiešus, kuri šeit dzīvo, ir lojāli valstij, ciena latviešu valodu un kultūru?
Nē, šādām bažām nav pamata. Tie cittautieši, kuri patiesi ir lojāli Latvijai, ciena mūsu valodu un izprot vēsturi, ļoti labi saprot, par ko ir runa, un zina kontekstu. Tur neko papildus skaidrot nav vajadzīgs. Mums šeit ir bijusi PSRS okupācija un tās realizētāji, bet par šo nepatīkamo patiesību mūsu politiķi nemīl runāt. Savas prezidentūras laikā Valdis Zatlers koķetēja, ka Latvijas krievi esot vislabākie, bet kādēļ tad mums ir 250 000 nepilsoņu, kuri 25 gadu laikā nav atraduši par vajadzīgu iemācīties latviski un naturalizēties? Ir liela sabiedrības daļa, kurai neatkarīgas Latvijas atjaunošana jau no paša sākuma nebija pieņemama. 411 000 Latvijas iedzīvotāju 1991. gada 3. martā bija pret neatkarīgu un demokrātisku Latviju. Cik ilgi vēl turpināsim viņus aplidot? Nav ko liekuļot un apvainoties, it sevišķi jau Lindermanam un viņa domubiedriem. Kad veselas sabiedrības grupas nosauc par “fašistiem”, tad ir nulle empātijas. Kad izskan “krievu uts kažokā”, tad uzreiz uguns pakulās un liela jūtība. Tas ir ļoti liekulīgi. Jābeidz nepamatota auklēšanās un nepatīkamās patiesības slēpšana.
Jūsu rakstā izmantotie apzīmējumi kļuva par gardu kumosu Krievijas propagandas medijiem, lai parādītu, ka Latvijā valdot šovinisms, krievi tiekot noniecināti un tamlīdzīgi.
Mēs pastāvīgi dzirdam, ka nevajag kaut ko teikt vai darīt, jo Krievija to izmantos pret mums. Esot jāizsakās maigāk. Manuprāt, teikt patiesību vienmēr ir īstais laiks. Jebkurā gadījumā jārēķinās, ka kāds to sagrozīs un pasniegs sev izdevīgā gaismā.
Rakstā runājat par mērķi – latviska Latvija. Kas ar to domāts? Tā būtu Latvija vispār bez cittautiešiem vai tāda, kur visi cittautieši ir integrējušies?
Tas nenozīmē Latviju bez cittautiešiem, bet tādu Latviju, kur lietas notiek latviešu valodā. Kur izglītība būtu vienā valsts valodā, kur vecāki nebūtu spiesti laist savus bērnus krievu skolās vai dārziņos. Kur pretendentam uz sētnieka darbu neprasītu krievu valodas zināšanas. Kur radiokanāli lielākoties skanētu valsts valodā. Diemžēl pašlaik Latvijā tā vēl nav.Es nezinu nevienu latvieti, kuram patiktu, ka padomju laikā šeit iebrauca tik daudz pārceļotāju no pārējās PSRS. Vēlos, lai Latvijas sabiedrība būtu konsolidētāka un saliedētāka. Tādēļ jāveicina, lai krievvalodīgo kopiena kļūtu mazāka – ar izglītību latviski vai izceļošanas veicināšanu.
* Alfrēds Bērziņš 1976. gadā trimdā publicētajā grāmatā “1939. Lielo notikumu priekšvakarā” raksta, ka 1939. gada vasarā jūtami pieauga Baltijas valstu bailes nevis no vācu, bet gan no krievu agresijas. Valstu sūtņi Maskavā 6. jūlijā vienojās, ka, izceļoties karam, vācu briesmas būtu mazākas nekā krievu briesmas. Viņi secināja: “Ja ielaidīs krievu uti kažokā, to ārā vairs nedabūs, jo Baltiju krievi uzskata par savu dzīves telpu.”
