Guna Roze: Kurš pateiks “Pietiek!” izglītības sistēmai, kas ļauj nemācīties? 16
“Vārnas nebiedē putnu biedēkļa izskats, bet gan apziņa atrasties tāda radījuma sabiedrībā, kuram galvā smadzeņu vietā ir salmi.” (Sakāmvārds)
Kad mēs gājām skolā, debesis tiešām bija zilākas. Kaut vai tāpēc, ka skolas uzdevums bija sniegt zināšanas, nevis izdabāt skolēnu “gribu – negribu”. Jaunā mācību gada sākumā atkal uzmācas vecas pārdomas. Vai tiešām pasaules varenajo interesēs ir pārvaldīt neizglītotu tautu un mērķtiecīgi tādu veidot? Jo varai ideālais pilsonis esot tāds, kurš, sasniedzis vēlētāja vecumu, nespēj kritiski domāt. Tādu – tuvredzīgu – masu ir vieglāk pārvaldīt.
Baiba Talce savā 6. septembra slejā “Kultūrzīmēs” jautā “Kurš aizsargās skolotāju?” Man gribas šo retorisko jautājumu apvērst pretēji – kurš aizsargās skolēnu? Kurš pateiks “Pietiek!” izglītības sistēmai, kas ļauj nemācīties? Tā vien šķiet, ka visa izglītības sistēma ir pakļauta vienam lielam mērķim – ražot trulas viduvējības. Jo, redz, grāmatu vakariņās uz šķīvja neuzliksi.
Vidējā ģimene bļaus, ka izglītot ir skolas uzdevums; pašvaldība (vietējā izglītības pārvalde) robotiski veidotos teikumos atgādinās savu pienākumu rāmjus, valdība sacīs – visa sākums ir ģimene, bet skola iebildīs – valdība vainīga. Lūk, cik eleganti – neviens nevienu nenoķer aiz astes!
Atceroties savus skolas gadus, palieku pie pārliecības, ka bērnu garīgā apvāršņa paplašināšanu var veicināt, piedāvājot vairāk nekā tikai mācību programmu. Tātad stundas un pasākumus ārpus klases, ārpus ierastajiem rāmjiem, par kuriem trīc un dreb izglītības nodaļas un kuru dēļ no ierastās komforta zonas negrib izkāpt skolotāji. Visvairāk laikam tas attiecas uz dzimtās valodas un literatūras skolotājiem, lai gan arī bioloģijas, vēstures, mūzikas un droši vien pat matemātikas pasniedzējs var noorganizēt neaizmirstamus ekskursus savā mācību priekšmetā. Un kaut arī kāds šā ārpusklases pasākuma laikā demonstratīvi vai aiz ieraduma knibināsies ap savu telefonu, kaut kas – kaut maza drusciņa – aiz auss būs palikusi.Galu galā skolēna IQ līmenis būs nesalīdzināmi augstāks, nekā no zvana līdz zvanam atsēžot stundās.
Pavasarī man bija iespēja piedalīties dažu Kurzemes novadu literatūras skolotāju seminārā. Tas notika pāris dienu pēc tam, kad uz pasākumu, kas bija organizēts īpaši novada skolēniem, pašvaldības finansiāli atbalstīts, saturiski patiešām vērtīgs, interesants un mūsdienīgs, ieradās trīs skolotāji un divas skolnieces. Tukšai zālei bija gatavojušies aktieri, bija īpaši montēti video un ilgi strādājuši entuziasti. Pieminētajā seminārā vēlējos saprast, kā tas iespējams, ka skolēni neatnāk? Atbilde pārsteidza: skolēniem neko nevar piespiest; grib – nāk, negrib – nenāk.
Vēlējos saprast arī, kāpēc skolēnu pareizrakstība ir tik drausmīga. Izrādās – nevar piespiest arī mācīties. Nedrīkstot bērnam likt pierakstīt pilnu lapu ar “tualete” vai “nav”. Otra populārākā atruna bija: tas neko nemainīs, jo daudziem skolēniem ir disleksija. Nu, ļoti daudziem – tikai dažiem no klases tās nav. Piedodiet – neticu! Simt reižu pārrakstot ar roku vienu vārdu – bērns to iegaumēs un vairs nerakstīs “nau”! Par to var pārliecināties, tikai izmēģinot, nevis atrunājoties ar simtiem ieganstu. Tā vien liekas, ka skolotāji labprāt piesedz savu inertumu, lai ārpus “no zvana līdz zvanam” neko no viņiem neprasītu. Un, lai piesegtos, noder gan skolēnu tiesības, gan izglītības sistēma, problēmas ar transportu, 90% disleksija, internets un prese. Visi vainīgi, ka bērns ir pareizrakstības analfabēts, tikai ne dzimtās valodas skolotājs.
Kāpēc tā? Varbūt politiski pārdomāts gājiens ir arī uzturēt skolotāju algas tik mazas, lai skolotājs nevēlētos veikt nevienu lieku darbību, bet skolēns pret skolotāju neizjustu nekādu cieņu (par respektu nerunājot). Un kāpēc lai pārņemtu zināšanas no tā, kuru neciena? Ja mani bērni vai mazbērni tagad ietu skolā, es vēlētos viņus sūtīt tādā, kur skolēna “negribu” nestāv pāri “vajag”. Tādā, kur izskolo par vārnām, nevis putnubiedēkļiem.
