Juris Lorencs: Skan kara bungas? 10
Rakstnieki Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs satīriskajā romānā “Zelta teļš” apraksta ugunsgrēku komunālajā dzīvoklī ar iesauku “Vārnu brīvciems”. Tā iedzīvotāji par to vien runāja, ka dzīvoklī iezagsies ugunsnelaime, tāpēc steidza apdrošināties un pa kluso nesa prom vērtīgākās mantas. “Mājas liktenis bija izlemts. Tā nevarēja nenodegt. Un patiešām pulksten divpadsmitos naktī tā uzliesmoja vienlaikus sešās vietās,” ar viņiem raksturīgo humoru rakstīja Ilfs un Petrovs.
Nav jābūt izcilam melnās vai baltās maģijas speciālistam, lai zinātu, ka notikumus “var pierunāt”. Sevišķi jau cilvēki ar lielāku dzīves pieredzi par to pārliecinājušies ne vienu reizi vien. Tāpēc visai neomulīgi paliek, ik pa brīdim dzirdot gluži vai nenovēršamā kara pareģojumus starp Rietumiem un Krieviju. Par to izsakās gan pazīstami eksperti (piemēram, Garijs Kasparovs, Zbigņevs Bžezinskis), gan pavisam nesenā intervijā “Latvijas Avīzei” arī uzņēmējs Vilis Vītols. Savukārt krievu medijos kopš Ukrainas konflikta sākuma varam lasīt virsrakstus – “Tas ir sākums Trešajam pasaules karam”.
Man šķiet, ka Rietumos, it īpaši jau Eiropā, vairs nesaprot, ko tas īsti nozīmē – karš. Jau trīs paaudzes izaugušas bez kara, un pēdējai tas drīzāk asociējas ar datorspēli. Līdzīga garīgā situācija Eiropā valdīja tieši pirms simt gadiem, sākoties Pirmajam pasaules karam. Berlīnes, Vīnes, Londonas, Parīzes, Pēterburgas un Rīgas ielās cilvēki priekā apskāvās, dzirdot avīžu zēna saucienus: “Karš! Sācies karš!” Pirmos latviešu strēlniekus uz fronti pavadīja kā uz romantisku pastaigu, tautā valdīja eiforisks noskaņojums – “mēs tos fričus cepurēm nomētāsim”!
Liela daļa Rietumu valstu pārgājušas uz profesionālo armiju. Gribi karot – tā ir tava brīva izvēle, tavs “maizes darbs”, es par to maksāju savus nodokļus. Profesionālai armijai ir daudz priekšrocību, bet ir arī daži trūkumi. Ja jauneklis no rīta nespēj laikā piecelties un pirms iziešanas no mājas aizmirst saklāt gultu (to visu viņam noteikti būtu iedresējuši kazarmās), tā ir tā mazākā problēma. Lielākā – tautas atsvešināšanās no savas armijas.
Rodas vieglprātīga gaisotne, kurā politiķi tiek kārdināti “paspēlēties” ar karu. Bijušais Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs intervijā amerikāņu televīzijas kanālam CNN nesen atvainojās par kara uzsākšanu Irākā: “Toreiz mēs neapzinājāmies, pie kā tas novedīs. Katrs, kurš pielicis savu roku Irākas karam, ir atbildīgs par pašreizējiem notikumiem Tuvajos Austrumos.”
Atgādinājumam – iebrukumu Irākā atbalstīja arī tā laika Latvijas valdības koalīcija. Sekas, ko izjūtam šodien, ir pavisam reālas – vairāk nekā miljons bojā gājušo, vesela reģiona destabilizācija, pilsoņu karš Sīrijā, atbaidošās “Islāma valsts” izveidošanās un bēgļi nu jau arī pie Latvijas durvīm.
Eiropā vērojama sabiedrības atsvešināšanās no militārisma idejām, toties Krievijā dzimst kaut kas līdzīgs jaunai reliģijai, jaunam kultam, kura centrā ir bruņotie spēki. Jau gadus piecpadsmit (precīzāk – kopš Putina nākšanas pie varas) Krievijas valsts kontrolētie mediji veic ļoti pārdomātu, smalku un, jāatzīst, veiksmīgu propagandu, kurā armija tēlota kā tautas sargātāja, vienotāja, slavenas vēstures glabātāja, nacionālā gara uzturētāja utt. Neskaitāmās filmās vienkāršs zaldāts, kara veterāns vai virsnieks ar ģimeni cīnās pret ļaunumu – mafiju, korumpētiem ierēdņiem, vienkārši nelabvēļiem un uzvar. Andreja karogs un Georgija lente kļuvuši par populārākiem simboliem nekā trīskrāsainais valsts standarts. Vislielākie iestāšanās konkursi šodien Krievijā ir nevis prestižās augstskolās, bet gan kadetu korpusos. Putins bieži citē Aleksandra III vārdus, ka Krievijai esot tikai divi sabiedrotie – armija un flote.
Kopumā rodas sajūta, ka pasaulē sākusies spēlēšanās ar uguni – dažviet apzināti, bet dažviet nezināšanas vai bērnišķīga naivuma dēļ. Mazs mierinājums – internetā uzdūros kāda militāra analītiķa rakstam, kurš apgalvo – kodolkara gadījumā Krievijas iespējamie uzbrukuma mērķi visdrīzāk būšot nevis Baltijas valstu galvaspilsētas, bet gan Varšava…
