“Silavas” direktors: meža bilancei gali nosieti 0
Meža monitoringu jeb katra koka uzmērīšanu tūkstošiem parauglaukumos meža zinātnieki veic jau devīto gadu. Savāktie dati dod iespēju atbildēt uz jautājumu: vai meži Latvijā tiek apsaimniekoti pareizi un vai tie netiek pārmēru izcirsti?
Par to žurnālistu Anitas Jaunbelzeres un Ivara Bušmaņa saruna ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” direktoru, mežzinātņu doktoru Jurģi Jansonu.
– Kāpēc vajadzīgs meža monitorings, un kā tas Latvijā tiek veikts?
– Monitorings vajadzīgs, lai mēs precīzi zinātu, kādi ir Latvijas meži un kas ar tiem notiek.
Meža monitoringu Latvijā sākām 2004. gadā. Piecu gadu laikā visā valsts teritorijā tika apmeklēti ap 16 000 parauglaukumu – 500 kvadrātmetru lieli apļi. Ja parauglaukumos tika konstatēta meža zeme, kā arī cita veida zeme ar koksnes resursiem, tas tika ierīkots – ar metāla stieni apzīmēts tā centrs un uzmērīti augošie koki, nosakot azimutu un attālumu līdz centram.
Parauglaukumi visu Latviju noklāja vienmērīgi, to centru koordinātas tika iepriekš aprēķinātas. Parauglaukumi ir slepeni, dabā tie netiek marķēti un to atrašanās vietas neviens cits, izņemot monitoringa zinātniekus, nezina. Parauglaukumos – dzīvs vai nokaltis, tiek uzmērīts katrs 2,1 cm un resnāks koks.
– Un kāds ir galvenais savākto faktu secinājums? Kas notiek ar meža resursiem?
– Šo brīdi, kad apkopoti vismaz trīs gadu pārmērījumu rezultāti, mēs gaidījām ar zināmām bažām, jo precīzi nezinājām, kas notiek ar koksnes krājumiem, ņemot vērā to, ka kādu brīdi ciršanas apjomi auga. Tagad varam teikt, ka krājas bilancei mežā gali vismaz teorētiski ir nosieti.
Svarīgākā ziņa ir tā, ka meža resursu apjoms Latvijā palielinās un ik gadu koksnes krājumi augošā mežā pieaug apmēram par četriem miljoniem kubikmetru. Mežsaimniecība, lai arī ir intensīvāka nekā padomju laikos, mežos uzkrāto krāju nesamazina.
Kopējais koksnes uzkrājums pieaugušās audzēs saimnieciskajos mežos, kas ir ārpus aizsargājamajām teritorijām, ir vismaz 200 – 250 miljoni kubikmetru, un pēdējo piecu gadu laikā šis apjoms ir pat pieaudzis par dažiem desmitiem miljonu kubikmetru.
– Pēc zinātnieku atzinuma, šie 200 – 250 miljoni kubikmetru, nekaitējot mežam, būtu cērtami kaut rīt?
– Nekādā ziņā, to varētu apspriest vien teorētiski. Valsts mežos galvenās cirtes apjomu regulē likums, privātajos mežos šāda likuma nav. Nešaubos, ka vienas otras “ekonomiski pamatotas” idejas gadījumā mums, kā dziesmiņā teikts, daudzviet šalkotu jaunaudzes, bet ar nozarei pieejamajiem koksnes resursiem būtu tiešām bēdīgi.
Tomēr kubikmetru uzkrājums mežā ir samērā abstrakts jēdziens. Ja šie uzkrājumi ir apšu un baltalkšņu audzēs, ko veido koki ar lieliem diametriem un izpuvušiem stumbriem, tas ir visnotaļ nosodāmi.
Pēc mūsu vērtējuma, par 50 gadiem vecākos apšu un par 30 gadiem vecākos baltalkšņu mežos uzkrājušies apmēram 60 miljoni kubikmetru koksnes vismaz 200 tūkstošu hektāru platībā. Tajā pašā laikā par priežu mežiem to nevar sacīt – priedes, sasniedzot simts gadu vecumu, vēl turpina augt gana spoži, un liela daļa audžu katru gadu saražo 10 – 12 kubikmetrus klāt.
Ja to pareizina ar zāģbaļķu cenu, no hektāra, neko nedarot, sanāk liela nauda. Tāpēc visu formāli pieaugušo priežu audžu nociršana nav jāuzskata par pašmērķi.
– Tāpēc kokrūpnieki domā, kā pierunāt meža īpašniekus nocirst savus pieaugušos mežus.
– Pierunāt cilvēkus jau nav iespējams, ja nav motivācijas – tirgū visu nosaka ekonomiskās kategorijas. Meža īpašnieki grib saņemt lielāku cenu, bet pircēji nav gatavi to maksāt. Tāpēc mežu īpašnieki gaida, un viņi to var atļauties – kā jau stāstīju, mežs nav skatāms kā noliktava, kur uzkrātās preces maitājas vai iziet no modes. Tomēr mēs nezinām, kādas izmaiņas tirgus var radīt privātajos mežos.
Bet ir jau arī citi iemesli. Piemēram, manai ģimenei Vidzemē pieder padsmit hektāri pieauguša meža, bet mēs to pat netaisāmies cirst. Kāpēc? Tāpēc, ka šobrīd iztikšanai pietiek, bet, dzīvojot un strādājot Latvijā, nav elementāras drošības sajūtas.
Pat atsevišķi ministri ir aizrunājušies līdz idejai likvidēt valsts zinātniskos institūtus, jo dažās Eiropas valstīs tas esot izdarīts. Un ja nu kāds tiešām to izdara? Tad es varēšu atsvaidzināt zināšanas par motorzāģi un braukt uz Vidzemi cirst privātmežu. Ļoti, ļoti daudzi cilvēki šobrīd jūtas līdzīgi, tāpēc mežu labāk pietaupa. Un tāpēc arī tāds uzkrājums.
– Pēc pirmajiem pieciem monitoringa gadiem zinātnieki nāca klajā ar secinājumu, ka ik gadu Latvijas mežos izaug 25 – 27 miljoni kubikmetru koksnes. Vai šos skaitļus varat apstiprināt arī devītajā monitoringa gadā?
– Pirmajā ciklā mēs runājām par 25 – 27 miljonu kubikmetru potenciālo pieaugumu, ko aprēķinājām, koku stumbrus izurbjot, izmērot gadskārtu platumu un pieaugumu rēķinot teorētiski ar profesora Imanta Liepas algoritma palīdzību. Šobrīd, kad lielākajā daļā parauglaukumu mērījumi notikuši jau otru reizi, mēs varam secināt, ka 25 – 27 miljoni kubikmetru gadā patiešām izaug un algoritms ir strādājis precīzi. Tāpat esam konstatējuši, ka vidēji gadā mežā teju 7 miljoni kubikmetru atmirst – tie ir koki, kuri bijuši dzīvi I ciklā, bet II ciklā atzīmēti kā nobeigušies. Monitoringa dati uzrāda arī lielāku nocirsto koku kopējo apjomu – tie varētu būt pat 13 – 15 miljoni kubikmetru, bet šis skaitlis meža profesionāļu vidū īpašu izbrīnu neizraisa.
– Kāds ir iemesls šādam palielinātam apjomam salīdzinājumā ar oficiālo statistiku?
– Pamatā ir apmēram 14 iemesli, daži no tiem būtiski.
Pirmais – kokiem, kuru caurmērs pie sakņu kakla ir mazāks par 12 centimetriem, ciršanas apliecinājumu nevajag. Otrs iemesls – desmit kubikmetrus gadā ikviens meža īpašnieks savām vajadzībām var nocirst bez ciršanas apliecinājuma. Abos šajos gadījumos nocirstais apjoms vāji atspoguļojas statistikā, pat ja pieņemam, ka bez apliecinājuma tiešām nocērt ne vairāk par 10 kubikmetriem.
Trešais iemesls – mežā krāja ir lielāka nekā uz papīra, kubikmetru dabā ir vairāk, nekā fiksēts Valsts meža reģistrā. Iepriekšējos gadu desmitos Latvijas mežsaimniecībā ieviesās nelāgs termins “krājas novērtēšana”, kas nozīmē lielāku acumēra izmantošanu meža taksācijā. Patiesībā meža krāja nevis jānovērtē, bet jāizrēķina uz mežā ievākto mērījumu pamata. Netika pareizi mērīta arī II stāva krāja. Tas viss kopā rada nesaistes starp reālajiem kubikmetriem mežā un kubikmetriem “uz papīra”.
– Vai savā pētījumā redzat arī izmaiņas koku sugās?
– Latvijā samazinās priežu mežu platība. Mūsu dati liecina, ka piecos gados priežu mežu platības samazinājušās apmēram par 30 000 hektāru. Tajā pašā laikā skuju koku mežu kopējā platība pieaug, ir samērā daudz egļu stādījumu. Damakšņus un tiem ekoloģiski līdzīgos šaurlapju āreņus un kūdreņus, kurus vēsturiski dēvēja par priedeglājiem, likumīgi var atjaunot gan ar priedēm, gan eglēm. Un cilvēki izvēlas egli, jo atjaunošana ar egli ir mazāk riskanta, vērtējot agrotehnisko darbu kompleksu – arī lētāka, salīdzinot ar priežu atjaunošanu.
Taču mums ir novērojumi, ka egļu stādījumi damakšņos sāk nīkuļot, un dabiski iesējušās priedes tos apsteidz. Bet mēs tik stādām egles. Patiesībā dabā vienvecuma egļu meži neveidojas. Dabiskos egļu mežos koki ir dažāda vecuma, un tie ieaug meža atvērumos no paaugas grupām.
Stādītie vienvecuma egļu meži labi aug līdz kādiem četrdesmit gadiem, pēc tam kokaudzes sāk sabrukt. Bet patiesībā jau nesabrūk egļu meži, sabrūk mūsu ekonomiskās intereses.
– Vai tas nozīmē, ka lielākā daļa meža īpašnieku rīkojas nepareizi, stādot viena vecuma egļu audzes?
– Egļu audzes var un vajag stādīt auglīgajos mežos – vēros, platlapju āreņos un kūdreņos. Bet ir jāsāk nopietna diskusija par egļu vienvecuma audžu audzēšanas reglamentu, atsakoties no 80 gadu ciršanas vecuma, jo pilnvērtīgu, 80 gadus vecu vienvecuma egļu tīraudzi neviens nav ne izaudzējis, ne vispār redzējis.
– Kāds ir meža zinātnieku secinājums – vai mēs pareizi saimniekojam savos mežos?
– Meži tiek cirsti, bet tiek arī atjaunoti un kopti, palielinās skuju koku platības, kas liecina, ka atjaunošana notiek mērķtiecīgi. Tāpēc arī nevaram teikt, ka kaut kas cilvēku apsaimniekotajos mežos Latvijā nebūtu kārtībā.
