Sigita Daugule. Safari 0
Līdz 2. aprīlim galerijā “Bastejs” apskatāma Sigitas Daugules (1971) personālizstāde “Safari”.
Mākslinieces glezniecību raksturo pilsētas motīvi un gleznieciski bagātīga faktūra. Gūt apliecinājumu tam varam arī šajā izstādē, ko iedvesmojušas laika zoba un pilsētas dzīves rūdītas Pārdaugavas ēkas. Aizkrāsoti uzraksti, pārkrāsotas zīmes, izbalējuši grafiti un krāsu slāņu bagātība – Daugules glezniecībā šie, bieži ar noplukušu ēku pamestību un bojāeju asociētie artefakti kļūst par noskaņu vēstnešiem un stāstu stāstītājiem. Izstādē ātri top skaidrs, ka stāsts būs par ko vairāk, un nosauktie motīvi ir tikai daļa no ierosmes avotiem. Gleznotāja kā būtiskas ieraudzījusi daudz tādu lietu, kas citam ikdienas ņirboņā paslīdētu garām nemanot. Daugulei piemīt niansēts pasaules redzējums un prasme emocijas izteikt ar gleznieciskiem līdzekļiem. Šo īpašību iznākums ir realitātē balstīta, abstrakcijai tuva glezniecība. Nosacītība viņas darbos harmoniski sadzīvo ar konkrētiem un vizuāli nepārprotamiem tēliem. Māksliniece glezno ierobežotā krāsu paletē – viņas darbos dominē zemes toņi un pelēcīgas nokrāsas. Dažkārt darbi ir gandrīz monohromi – kā gleznā, kuras faktūras raupjums un kolorīts viscaur atgādina ziloņa ādu, un tikai pēc ilgākas vērošanas no dažādiem skatu leņķiem atklājas, ka tajā patiesībā arī redzams tik tikko nojaušams liela ziloņa siluets. Krāsas notecējumi, saplaisājumi, pārgleznojumi, faktūras skrāpējumi un reljefi, matētas un spoži lakotas virsmas attiecības – māksliniece ar šiem glezniecības paņēmieniem rīkojas pārsteidzoši virtuozi. Raugoties katra darba virsmā, ir jāaizdomājas par darba tapšanas procesu. Tā ir glezniecība, uz kuru gribas ilgi skatīties. Un, jo vairāk skatās, jo vairāk var ieraudzīt.
Tāda ir “Jāņu nakts”, kurā lūkojoties acu priekšā atdzīvojas mistērijas. Liekas, ka gleznā koncentrēta vasaras saulgriežu maģijas sajūta. Ja vaicātu, kas darbā redzams, atbildēt būtu viegli – melna nakts ar dažiem baltiem punktiņiem. Baltu pirkstu galu nospiedumiem, naktstauriņiem vai zvaigznēm – īsti pat nav nozīmes, jo Jāņu nakts klātbūtnes sajūtu vējainā un sniegputeņa pārsteigtā marta dienā, atrodoties Vecrīgas galerijā, rada nevis gleznā redzamais, bet sajūtamais. Visai droši var pieļaut, ka māksliniece strādā intuitīvi, vadoties izjūtās un uzticoties savai glezniecības metodikai. Tikpat intuitīvi, pavisam neracionāli viņas māksla uzrunā arī skatītāju. Urbānās dzīves nospiedumi un motīvi raisa asociācijas ar arhaisko mākslu. Burtu, zīmju un vārdu fragmenti ir kā alu zīmējumi – grafiski un tieši. Līdzīgi ir ar krāsas, faktūras slāņiem un notecējumiem – viens virs otra gleznā tie veido ko līdzīgu kultūrslānim. Katrai kārtai ir sava vēsture, ko aizklājis nākamais slānis, radot ko jaunu. Te nu ir jādomā par pavisam globāliem jautājumiem – laika plūdumu, vēstījumu nomaiņu, novecošanu un kā jauna radīšanu. Kā nojaušams, ne vien krāsas kārtu, bet arī uztveres slāņu izstādē ir daudz. Daugules darbi vedina uz dzīves lielo sakarību saskatīšanu, un tiem piemīt arī veselīgs humors. Tie ir spēcīgi instrumenti līdzās virtuozai glezniecībai. Daļā gleznu uz skatītāju noraugās vispārinātas dzīvnieku pasaules radības: kaut kas starp šausmu tēliem un naivā bērna rokas atraisītībā portretētiem zvēriem. Dažās gleznās tie ir vispārināti, tikko manāmi motīvi, piemēram, jau minētais zilonis, dažās – visā godībā portretētas būtnes: kaķis, lauva vai kāds cits. ”Balts zaķis melnā naktī” ir ļoti nopietns – tā sarkanās acis kā divi sarkani luksofori uz mirkli sastindzina vērotāju, bet nebiedē. Līdzīgi kā “Kāmja rudens” vai “Kaķis”, kam vēderā gandrīz kā vienkāršotā rentgena uzņēmumā ieraugāms putniņš. “Kaķa laime” arī atgādina: kas vienam laime, citam – gals. To skaidri pavēsta pele, kas augšpēdus iegūlusi paēdušā dzīvnieka kuņģī. Šur tur pavīd motīvi, kas, iespējams, aizgūti no šausmu filmu estētikas. Par kādu baisu atgadījumu jāaizdomājas, vērojot “Zobārsta brīvdienas” – ar kaķi ir atgadījies kas nelāgs. Tekstus un tā fragmentus Daugule gleznās izmantojusi lielākoties kā nejaušus, padzisušus un pastarpināti nolasāmus fragmentus. Izņēmums ir glezna, kurā māksliniece integrējusi kādu Agatas Kristi darba citātu. Līdzās mistiskām melnām, negantiem mošķiem līdzīgām būtnēm, kas skraida vai karājas melnajā kompozīcijā, populārās detektīvu rakstnieces citāts iegūst pavisam daudznozīmīgu un domāšanu veicinošu noskaņu. Līdzās gleznām galerijā eksponēti arī pieci zīmējumi, un tie ir ārkārtīgi aizkustinoši. Kompozīcijas ir lineāras, shematiskas, un tām piemīt formāli mērķtiecīga naivitāte. Motīvi ir tie paši, kas gleznās, tomēr zīmējumā tie atklājas citādi – tiešāk un stāstošāk. Darbi, kas vēsta par ierastām dzīvās pasaules situācijām, ir humora pilni, bet ne nenopietni. Tiem izstādē ir arī līdzsvarojoša funkcija. Sigitas Daugules glezniecība nemanot aizvilina priekā par glezniecības formālajām kvalitātēm, minējumos, ar kādiem paņēmieniem radītas virsmu faktūras, kas palicis ārpus kompozīcijas, kā arī personīgās sajūtās un atmiņās, kas aizved savas pieredzes līkločos. Savukārt zīmējumi atved atpakaļ realitātē.
