Ciemos atjaunotajās Valdgales dzirnavās, kur skan itāļu serenādes 4
Ceļinieki noteikti ir ievērojuši atjaunotās dzirnavas ar torni, kas slejas pāris kilometrus no Talsiem – Valdgalē. Daudzi garāmbraucēji mēdz pie tām piestāt un ieinteresēti dodas lūkot, kas tur iekšā notiek. Saimnieks DŽUZEPE RIKARDI arī neliedz šo iespēju, viņš viesmīlīgi izrāda atjaunotās dzirnavas. Tādējādi apliecinot savu itālisko atvērtību un atraktivitāti.
Todien, kad viesojāmies pie Džuzepes, sastopam arī viņa krustdēlu Simoni, kas ieradies no Romas. Ar Džuzepi sarunājamies skaidrā latviešu valodā, bet Simone visu laiku piemīlīgi smaida. Taču es vismaz varu viņu sveicināt ar skaļu čau. Daiļā dzirnavniece, Džuzepes mīļotā sieviete Agra vēl nav pārradusies mājās, bet saimnieks tikmēr mums steidz visai neierastā veidā piegādāt espreso kafiju. Virtuve atrodas ceturtajā stāvā, un krustdēls to mums nogādā lejā pa dzirnavu viducī trosē iekārto paceļamo grozu. Džuzepe šīs dzirnavas iegādājās pirms trīspadsmit gadiem.
– Tolaik tās līdzinājās akmeņu drupām, jo četrdesmit gadus bija stāvējušas bez jumta. Es gribēju paglābt vēsturisko ēku no bojāejas, – paskaidro Džuzepe.
Atjaunotās dzirnavas slejas astoņpadsmit metru augstumā un noslēdzas ar skatu torni, no kura paveras panorāma 360 grādu leņķī. Kad ierodas viesi no ārzemēm, tornī tiek uzvilkts attiecīgās valsts karogs. Todien plīvo Norvēģijas un Itālijas karogi. Pirmais izkārts par godu Agras draudzenei Intai, kas tagad dzīvo Norvēģijā un ar saviem norvēģu draugiem nupat šeit bija ieradusies nosvinēt apaļo jubileju. Otrs karogs ir par godu krustdēla atbraukšanai no Itālijas.
– Es dzīvoju Romā un pie tā, ka esmu ieradies šajā Eiropas stūrī, vainīga dzirnavniece Agra, – atzīst Džuzepe.
Agra gan iebilst, ka speciāli viņu nav vedusi uz šejieni, Džuzepem jau agrāk bijusi interese par Baltijas valstīm. Viņi iepazinās pirms četrpadsmit gadiem Vācijā, kurp Agra bija devusies pastrādāt, bet Džuzepe daudz laika pavada šajā zemē, jo viņa māte pēc tautības bija vāciete un tur joprojām dzīvo radi.
– Kad iepazināmies, bijām vēl jauni un smuki. Man viņš iepatikās sava itāliskā smaidiņa dēļ. Tolaik vācu valodu vēl labi nepārvaldīju, varēju sarunāties tikai ar vārdnīcas palīdzību. Itāļu valodu vēl aizvien nesaprotu, tikai mīļvārdiņus. Vasaras mēs pavadām Latvijā, tuvojoties rudenim, dodamies uz Vāciju, kur dzīvo Džuzepes onkulis, bet, kad tur viss jau kļūst pelēks, viņš saka – jābrauc uz Itāliju, kur spīd saule un runā manā valodā, – stāsta Agra.
Pavaicāju tradicionālo jautājumu, vai mīļotais viņai dzied serenādes, un Agra apstiprina, ka viņš to darot. Agra saka, lūdzu, padziedi, un Džuzepe sāk dziedāt Ainara Mielava dziesmu “Tu saviļņoji mani”.
– Viņš mani lutina, pienes no rīta gultā kapučīno. Viņam ir temperaments un neteikšu, ka man tā trūktu. Reizēm braucam mašīnā un skaļi aizstāvam katrs savu atšķirīgo viedokli. Kad šādos gadījumos līdzās ir mana draudzene Inta, viņa smej – pietrūkst vien tā, ka jūs sāktu plēst traukus. Bet mašīnā jau trauku nav. Taču, kad braucam uz dzirnavām, nomierināmies un spējam par visu vienoties. Džuzepe ir ļoti enerģisks un darbīgs, viņš nevarētu visu laiku dzīvot šeit uz vietas. Džuzepe pēc profesijas ir būvinženieris, bet darba dzīve saistīta ar ekonomiska rakstura konsultāciju sniegšanu. Visu laiku vajadzējis braukāt apkārt, dzīvojis uz koferiem, tāpēc arī nav sanācis nodibināt ģimeni, – pastāsta Agra.
Džuzepe piebilst, ka tagad gan viņš sirdī jūtas precējies. Agrai ir divi pieauguši bērni, un, kad viņa pasaka – mazmeitai jau divdesmit gadu, es pārsteigumā iesaucos – cik tad tev pašai? Džuzepe steidz izteikt savu viedokli – viņa agri sāka “ražot” bērnus.
– Viņam ir tāds jociņš, citiem stāsta – es Agru pa nakti turu ledusskapī, tāpēc tik labi saglabājusies. Mums ar viņu ir tikai divu gadu starpība. Džuzepe prot labi gatavot. Kad ierodas viesi, taisa draudzības ēdienu polentu. Tā ir biezputra ar gaļu. Visi sēž ap galdu un katrs ar savu koka karoti ēd no kopīgā trauka. Mums vienīgi sanāk cīniņš ar viņa pelnu traukiem, kuri novietoti visās malās. Džuzepe vēlu sāka smēķēt, bet tagad kūpina kā traks. Viņš saka – bet tu katru dienu krāso lūpas. Es vienreiz dienā uzkrāsoju, bet cik viņš dienā cigaretes izsmēķē, – noteic Agra.
Pavaicāju Džuzepem, vai Itālijā tā ir, kā filmās rāda – visa kuplā ģimene allaž sēž pie kopīga vakariņu galda un mātes to vien visu dienu dara kā gatavo maltītes?
– Tas ir mīts, ka Itālijā ir lielas ģimenes. Sabiedrība mainās, tagad dzimst maz bērnu. Dzimstības rādītāji vieni no zemākajiem Eiropā, vienīgi emigrantiem dzimst daudz bērnu. Reti kura itāliešu sieviete grib tikai sēdēt mājās, gatavot pastu un cept picas. Tā ir folklora. Tagad sievietes vēlas strādāt, iziet sabiedrībā. Tāpat nepareizi domāt, ka itāļi tikai sēž saulītē un bauda saldo dzīvi. Tas būtu tikpat nepareizi kā apgalvot – Latvijā visi dzer. Tiesa, šeit daudz dzer. Itālijā nedzer tik daudz, kamēr krīt, jo tad ir kauns. Itālijā tagad jaunieši nesteidzas precēties. Līdz trīsdesmit gadiem dzīvo pie vecākiem un tikai satiekas ar draugu vai draudzeni. Vecāki priecīgi par to, ka bērni dzīvo mājās un viņiem arī vieglāk, jo mamma mazgā kreklus, pagatavo ēst. Vācijā, līdzīgi kā Latvijā, vecāki nepriecājas par to, ka pieaugušie bērni neuzsāk patstāvīgu dzīvi. Mans krustdēls Simone arī savos četrdesmit gados vēl nav precējies un dzīvo pie vecākiem, – pastāsta Džuzepe.
Ieminos, varbūt simpātiskais puisis var ieskatīties kādā latvju zeltenē? Džuzepe atbild, ka viņš viesojas Latvijā tikai sešas dienas un nez vai tik īsā laikā tas varētu izdoties. Par sievietēm Džuzepe saka tā – ziemeļnieces ir romantiskas, bet dienvidnieces sentimentālas.
– Itālijā cilvēki vairāk komunicē un ir smaidīgāki. Nav jau visu laiku muļķīgi jāsmaida, bet man šīs draudzības formas Latvijā pietrūkst, jo tas sasilda dvēseli. Nestāstiet, ka tas jums no grūtas dzīves. Citiem ir vēl grūtāka dzīve, bet viņi ir smaidīgi. Uz ceļa sveicinu pārdevēju, bet viņa paskatās ar niknu vai vienaldzīgu sejas izteiksmi. Jūs lielākoties esat introverti, taču es to nesaku par visiem. Un tomēr Latvija ir brīnišķīga zeme. Jūs esat maza tauta, toties spējuši saglabāt savu identitāti, tradīcijas, kultūru. Un jūsu unikālie Dziesmu un deju svētki! Man patīk Talsi, tā ir maza pilsētiņa, bet viss pieejams – policija, slimnīca, tirgus, mākslas skola. Viss kā Rīgā, tikai mazākā izmērā.
Uz vaicājumu, kā viņš tik labi apguvis latviešu valodu, atbild: – Lai iemācītos valodu, vislabākais palīgs ir dzīves partneris, un nekādi kursi nav vajadzīgi. Klausījos, kā bērni parkā runā, tāpat arī latviešu dziesmas.
Agra piebilst, ka reizēm gadoties pārpratumi. Džuzepe viņas meitai Agnesei stāstot, ka pagatavojis cūku vainadziņus, bet viņš bija domājis cūku vaidziņus. Džuzepem jūk arī vārdi “gaisma” un “gaiss”. Toties, noskatījies izrādi “Skroderdienas Silmačos”, uzreiz iegaumējis dzirdētos vārdus – es tevi žņaugšu. Un tagad reizēm biedējot Agru, ka žņaugs viņu.
– Kad pie mums viesos no Itālijas atbrauca Džuzepes kaimiņiene ar draudzeni un pastaigājās pa Talsiem, visiem bija skaidrs – atbraukušas itālietes. Viņas skaļi runā, žestikulē ar rokām, ir atšķirīga sejas mīmika. Toties Latvijā ir krāsaināk tērptas sievietes. Eju pa Talsu ielām un priecājos, cik meitenēm skaistas kleitas, kurpes. Vācijā es tikai operā esmu redzējusi eleganti saposušās sievietes ar rotām un frizūrām. Pa ielām viņas tādas nestaigā. Kādā Vācijas avīzē lasīju topošās žurnālistes rakstiņu par Latvijā redzēto. Viņa brīnījās, ka sievietes šeit staigā augstpapēžu kurpēs. Es jau arī kopš četrpadsmit gadu vecuma valkāju augstpapēžu apavus, – stāsta Agra.
Viņai ir dzīvoklis arī Talsos daudzdzīvokļu namā, bet Džuzepem tas īpaši nepatīk. Viņš nevar saprast, kā var dzīvot tādā lielā skapī ar mazām atvilktnēm. Džuzepe dara zināmu, ka vēlas savas dzirnavas pārdot, jo cik tad ilgi varēs izkāpelēt pa daudzajiem stāviem. Smej, ka tad vajadzēšot ar vinču vilkt augšā. Taču savos sešdesmit četros gados viņš skrien pa kāpnēm kā jauneklis. Džuzepe atzīst – ja viņam būtu par divdesmit gadiem mazāk, tad būtu biznesa plāni saistībā ar dzirnavām.
– Viņš jau tāpat mierā neliksies, gan būs citi plāni un mērķi, kurus īstenos. Tas labi, ka cilvēkam ir sapņi, jo tie dara dzīvi aizraujošāku un interesantāku, – noteic Agra.
