Māris Antonevičs: Šāviens garām, Mežvieta kungs! 42
Daudzus gadus, tuvojoties 16. martam, dažādas amatpersonas – no premjeriem līdz drošības dienestu priekšniekiem – mudinājušas sabiedrību atturēties no latviešu leģionāru piemiņas pasākumu apmeklēšanas, jo to saviem nekrietnajiem nolūkiem noteikti izmantošot Krievijas propaganda. Vai tiešām Krievija tik viegli spēj ietekmēt Latvijas politisko dienaskārtību? Ja būsim godīgi, tad mūsu pašu vara pret 16. martu parasti izturējusies kā pret nelaikā uzmetušos pumpu, kuru gribētos ātrāk izspiest, un Krievijas propaganda (nenoliedzot tās nopelnus leģionāru demonizēšanā) šajās reizēs drīzāk izmantota kā iegansts, ne patiesais iemesls.
Tieši tāpat vērtējams arī Drošības policijas priekšnieka Normunda Mežvieta skandalozais vēstījums, ko viņš šonedēļ pauda intervijā LTV. Citāts: “Viens no Krievijas propagandas naratīviem ir par Latviju kā neizdevušos valsti, neizdevušos sociāli politisko eksperimentu, kura valstiskums faktiski nav leģitīms – mēs esam valsts, kuru raksturo dažādas sociālekonomiskās problēmas, un jāizvērtē, vai uzņemtais ārpolitiskais kurss atbilst nācijas interesēm. (..) Ja mēs ikdienā sevi nepārtraukti kritizējam un apšaubām visu, ko dara valdība, valsts pārvaldes un pašvaldības institūcijas, mēs padarām sevi ievainojamus. Kriticismam jābūt, bet konstruktīvam. Tam jāsatur analīzes elementi, jāpiedāvā alternatīvas. Kriticisms nedrīkst būt pašmērķīgs. Latvijas sabiedrība pēdējos gados ar to pārāk aizraujas.”
Bieži vien ir svarīgi ne tikai teiktais, bet arī tas, kas to saka. Ja šāds citāts atskanētu no kāda politologa vai mediju kritiķa puses, tajā varētu saskatīt vieglus aicinājumus uz pašcenzūru, bet tas nebūtu nekās “ārpus rāmjiem”. Ja to saka represīvas iestādes pārstāvis, tas jau izklausās pēc pirmā brīdinājuma par iespējamu “skrūvju pievilkšanu”. Vai ir iedomājams, ka specdienesta vadītājs ar līdzīgām “pārdomām” nāktu klajā kādā rietumvalstī? Diez vai… Visticamāk, tas viņam maksātu karjeru, pat ja viņu būtu vadījuši labi nodomi. Te varētu piebilst, ka, salīdzinot to kritiku, kādu no savas valsts medijiem pašlaik saņem, piemēram, ASV prezidents Donalds Tramps, Latvijā kritika ir maiga žūžošana.
Ir gan viena valsts, kur ar varas (ne)kritizēšanu viss ir kārtībā, tā ir normas robežās un nekādus būtiskus ievainojumu valdošajiem nodarīt nevar, – tā ir Putina Krievija. Tur tas ir sasniegts ar ilgstošu un mērķtiecīgu darbu.
Ja Drošības policijas priekšnieks nāk klajā ar diagnozi, ka Latvijā kriticisms ir stipri pārspīlēts, viņam ir jābūt gatavam savu domu pamatot. Ar vispārīgām frāzēm ir par maz! Piemēram, vai šobrīd aktuālā iedzīvotāju neapmierinātība ar nekustamā īpašuma nodokļa likmju straujo pieaugumu un lauku ceļu briesmīgo stāvokli ir pārspīlēta “aizraušanās ar kritiku” vai ne? Varbūt cilvēkiem arī pasprūk kāds krievu lamuvārds, kad viņi rēķina strauji pieaugošos izdevumus vai pa dubļiem mēģina no sava pagasta tikt uz pilsētu, taču pavisam droši – Krievijas propaganda viņiem šajā situācijā neinteresē. Un vai pašas Drošības policijas izgāšanos – piemēram, “noguļot” Ukrainas Maidanam veltītas izstādes izdemolēšanu Rīgā iepretī Ministru kabinetam vai Krievijas radikāļu iekļūšanu NATO bāzē Ādažos – drīkst kritizēt? Nu jā, izskatās vāji un neprofesionāli, rada šaubas par to, vai būs adekvāta atbilde nopietnāku draudu gadījumā, bet noklusēšana jau nevairo drošību.
Vienu piemēru gan N. Mežviets intervijā ir minējis – Latvijas simtgades svinības: “Mums jābūt gataviem, ka varam saskarties ar ļoti mērķtiecīgām Krievijas informatīvajām operācijām, kas vērstas pret simtgadi, pret pasākumiem, pret amatpersonām, kas iesaistītas simtgades pasākumu organizēšanā. Ar to jārēķinās, un pirmos asnus Latvijas informatīvajā telpā mēs jau esam redzējuši. Jau šajā brīdī ir balsis, kas apšauba pasākumu nepieciešamību, diskutē par pārspīlētajām izmaksām. Pirmās indikācijas mēs redzam.”
Ko tad viņš redz? Vai Krievijas informatīvais “aģents” ir komponists Jānis Lūsēns? Viņš tiešām vairākkārt kritizējis, ka simtgades svinēšanā visu nosaka no augšas un esot pārlieka koncentrēšanās uz naudu. (J. Lūsēns LTV: “Nav neviena sapulce nekad rīkota un nekāda iniciatīva nav nākusi no kultūras vadoņu, ierēdņu puses – ko izdarīt bez naudas? Ko var darīt kultūras darbinieki, mākslinieki, tie, kas grib, protams, un kam tas nav kārtējais naudas pelnīšanas variants.”) Varbūt Raimonds Pauls, kurš apšaubījis, vai svinēt tiešām vajadzētu piecus gadus un tērēt tik daudz. (R. Pauls avīzē “Diena”: “Aplipuši ap to simtgadi cerībās pēc iespējas lielāku naudu dabūt. (..) Labāk to naudu varēja ielikt kur citur, kur tas ir nepieciešamāk.”) Vai dzejniece Liāna Langa, kura viedokļrakstā “Latvijas Avīzē” emocionāli, taču pamatoti jautā, vai tieši tie pasākumi, kurus iecerējusi valdība, ir īstie un vienīgie – vai šis plāns vairs nav pārskatāms? Ir arī citi, plašs tas aizdomās turamo loks…
Dažreiz tomēr būtu vērts nolaisties no varas augstumiem, varbūt pat uz brīdi aizmirst par Krievijas propagandas klātbūtni un paskatīties uz visu arī no sabiedrības puses.
Šoreiz šāviens garām, Mežvieta kungs!
