Saulē un jūsmā piemirstais 1
Augusta sākumā Valmierā, Hanzas laukumā, uzslietais Vasaras teātra festivāla centrs skatienu piesaistīja jau pa gabalu. Atvērtās telpas arhitektonika un dabiskā koka faktūra uz brīdi lika apstāties pat nejaušam garāmgājējam, lai painteresētos, kas ienesis tādu rosību saules nogurdinātajā mazpilsētas ainavā? Nu, protams, tie paši teātra apsēstie cilvēki, kas bez skatuves nevar iztikt arī vasarā un jau trešo gadu rīko Valmierā īstus nepieradinātā teātra svētkus. Turpmāk to vajadzēs ielāgot!
Minēšu vismaz trīs iemeslus, kuru dēļ var teikt, ka Reiņa Suhanova komandas pūles ir vairāk nekā ievērības cienīgas. Pirmkārt, tāpēc, ka festivāls notiek Valmierā un nevis Rīgā. Otrkārt, centieni piešķirt pasākumam vienotu konceptu dod iespēju eksperimentēt ar nopietnām tēmām, treškārt, organizatoriskais līmenis strauji tuvojas labam Eiropas minifestivāla līmenim, viešot cerības, ka ar laiku tas varētu kļūt par intriģējošu pieturas punktu plašam teatrāļu lokam.
Kritikas dāmu jūsmīgās atsauksmes, kas parādījās presē tūlīt pēc festivāla, komplimentārā veidā pārstāstīja gandrīz visu, ko skatītājs varēja ieraudzīt pilsētā izkaisītajos spēles laukumos, tādēļ neatkārtošos, bet kādu šķipsniņu sāls šajā sīrupā tomēr iebēršu. Trīs dienas Valmierā ar deviņām izrādēm bija karstas visās nozīmēs, taču strēbt karstu ne vienmēr ir labi – nianses mēdz paslīdēt garām garšas receptoriem un pāri paliek vien sajūsma par buljonu, tā arī neuzzinot, no kā un kā pavārs to pagatavojis. Programmas izrāžu “garšas” vai, pareizāk, mākslinieciskās kvalitātes nebūt nav tik augstas, kā redzētā un lasītā apvienojumā vienam otram varētu likties. Protams, daudzas izrādes var ierindot tā sauktajā eksperimenta zonā, kas ir festivāla prerogatīva un pieļauj objektīvi subjektīvo kritēriju mīkstinājumu, taču nenoliedzams paliek fakts, ka lielu iestudējumu daļu caurauž spēcīgas režijas nepietiekamība. Lai tas neizklausītos pēc tukša apgalvojuma, pamainīsim skatpunktu un ielūkosimies mazliet dziļāk dažās festivāla nozīmīgākajās izrādēs.
Aktierspēles līmeņa svārstības
Sākšu ar daudzsološajām “Mušām”, ko Valmiermuižas staļļu pagalmā iestudēja Kārlis Krūmiņš. Jautājumi, kurus Sartrs skar savā lugā, ir sarežģīti, par tiem joprojām strīdas filozofi, un neviens teātris līdz šim nav atradis veidu, kā tos aktivizēt skatītāja uztverē, tādēļ prieks par režisora drosmi. Apzinoties savas un festivāla dotās iespējas, Krūmiņš izvēlas veidot darbībā vizualizētu priekšnesumu, kura mērķis būtu pietuvoties vismaz dažiem ar brīvības jēdzienu saistītiem jautājumiem. Izmantojot lugas sižetu, īsinot un izmainot tekstu, režisors savu adaptāciju centrē uz brīvības un varas attiecību spēli kolektīvajā apziņā. Sākumā ar diezgan klišejiskas horeogrāfijas palīdzību spēles laukumā tiek ilustrēts Argosas iedzīvotāju paverdzināšanas mehānisms, kas izmanto cilvēkā mītošās bailes un vainas apziņu. Tad pedagoga pavadībā ierodas Orests, lai atrastu savu māsu. Egista tirāniskajā dūrē sažņaugtais pūlis jau sen ir aizmirsis, ko nozīmē vārds “brīvība”, un vienīgā, kas par to kaut ko nojauš, ir naida pārņemtā Elektra. Marijas Linartes atainojumā viņas protests ir agresīvs, izmisīgs un juceklīgs, un, ja viņa savu kategorisko prasību pēc atriebības nepārkrautu uz Oresta pleciem, tas izčākstētu pats no sevis. Režisors to negrib pieļaut un liek viņai izrādē kļūt par mātes un Egista slepkavības līdzdalībnieci, taču tas neko nemaina, jo tālākie notikumi tik un tā atklāj Elektras nespēju “uzņemties brīvības saldo nastu”, liekot viņai pazemīgi aiziet pa iemīto grēku nožēlošanas taciņu. Augstākās varas principus, kas savienoti ar nepieciešamību uzturēt zināmu kārtību pasaulē, lai tajā vispār būtu iespējams dzīvot, lugā un izrādē iemieso Jupiters, tāpēc arī grūtākā cīņa Orestam ir jāizcīna ar šo mušu dievu, turklāt kaujaslauks ir viņa paša sirds un prāts. Tā ir cīņa, kas šajā dzīvē ir jāizcīna katram patiesu brīvību alkstošam cilvēkam, – vispirms lai aptvertu, ko šis jēdziens īsti nozīmē un ar kādu nastu tas ir nesaraujami saistīts, bet pēc tam, lai saprastu, vai spēsi to vispār pacelt. Kārlis Krūmiņš sava iestudējuma darbību uz to arī virza, epizode ar Jupitera un Oresta virpuļdanci pat bija ļoti trāpīga, bet, netiekot galā ar aktierspēles līmeņa svārstībām, paliek pusceļā un mēģina izlīdzēties ar krāšņiem gaismas efektiem. Kaspara Dumbura artistiskā spēle ļauj mums saskatīt šo to apceres vērtu no varas manipulatīvās taktikas, bet Kārlis Arnolds Avots Oresta lomā netiek tālāk par sapņaina jaunekļa piedzīvojumiem dzimtajā pilsētā. Iekšējās izvēles procesus, kam vajadzētu atklāties vārdu divkaujā ar Jupiteru, aktieris pat nespēj ieskicēt, nemaz nerunājot par savas uzvaras konsekvencēm – mūžīgo vientulību un Erīniju vajāšanu. Ingmars Bergmans savulaik teica: “Ja jums nav vajadzīgo aktieru visām lomām, izrāde sabruks.” Viņam bija taisnība.
Režisoriskas “neveiklības”
Vācu režisores Alisjas Goigelinas “iesaistīšanās sarunās ar Vēdekinda lugas “Pavasara atmoda” varoņiem” sākas un beidzas ar neizpaliekošo paaudžu protestu pret sabiedrības liekulību. Pateicoties veiksmīgi piemeklētai un scenografētai telpai, kurā “Kvadrifona” aktieri to izspēlē ar milzu entuziasmu, izrādi varētu uzskatīt par tīri atzīstamu “mūsdienu liberālo tiesību pārgremošanas” teatrālo variantu, ja vien režisore būtu aizdomājusies līdz tam, ka mākslā pastāv konteksti un reizēm tie rada tā sauktās nelūgtās asociācijas. Ja dikti gribas spēlēties ar laba dramaturga tekstu, tad ar to ir jārēķinās. Nevar četrpadsmitgadīgu pusaudžu domāšanu un jušanu vienkārši pārcelt bārdainu un nobriedušu “veču” galvās tā, lai tas neizskatītos pēc totāla infantilisma. Ar dažiem Nīčes citātiem te neko līdzēt nevar. Turklāt pats protests, kuru aktieri agresīvi izkliedz sejā skatītājiem, ir tukšs burbulis, jo izrādes varoņiem pat nav jēdzīgu sapņu, ar kuriem to piepildīt. Nemākulīga citu sacerētas mūzikas spēlēšana bērēs un kāzās plus Annas vīzija “lai dzīve būtu kā nebeidzams kruīzs” – viss, ko šodien vēlas jaunietis, kuru neviens nesaprot. Nez vai tā būs jaunās paaudzes bilde, ko savā izrādē bija iecerējusi parādīt režisore.
Līdzīga rakstura režisoriskās “neveiklības”, kas, labi iecerētas un formas ziņā pat pieklājīgi realizētas, izrādes vēstījumu pamatīgi trivializē, vienlaikus pazeminot iestudējuma māksliniecisko vērtību, ir atrodamas teju vai katrā festivāla priekšnesumā. Viesturs Meikšāns, piemēram, savu laikmetīgo operu “Nezināmais. Nezināmais” režisoriski cenšas pasniegt kā ekoloģiski didaktisku plakātu, ko no garlaicības paglābj vien pāris labi scēniskie risinājumi aiz atveramās stikla sienas un angļu komponista Olivera Kristofa Leita mūzika. Ja Inga Tropa būtu nedaudz padomājusi pati par savu pozīciju un rūpīgāk pastrādājusi ar ironiskā slāņa izakcentējumu, viņas veidotais “Inuaki reptilis manī” varbūt kļūtu par pilnasinīgāko režisora veikumu festivālā.
Uzskaitījumu varētu turpināt, bet to diemžēl neatļauj raksta ierobežotais apjoms, tādēļ nobeigumā atļaušos tikai novēlēt Reiņa Suhanova komandai neapstāties pie sasniegtā un vairāk padomāt par topošo iestudējumu režisoriskajiem aspektiem. Lai festivāls nepārvērstos kārtējā “Homo Novus” piedēklī ierobežotam savējo lokam, par ļaunu nenāktu vismaz viena spēcīga režisora piesaistīšana, kas līdzētu celt augstāk māksliniecisko latiņu un publikai dotu iespēju salīdzināt.
