Izlaušanās no cietuma. Saruna ar Egilu Levitu 56
Mēs iepazināmies 1989. gada rudenī profesora Dītriha Andreja Lēbera mājā Hamburgā. Pirms tam profesors man klusiņām pačukstēja: iepazīstināšu tevi ar izcili gudru cilvēku, kam paredzu lielu nākotni, viņa vārds ir EGILS LEVITS. Profesora paredzējums izrādījās pravietisks. Egils Levits ir Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas koncepcijas autors, pirmais Augstākās Padomes padomnieks, pirmais tieslietu ministrs pēc Satversmes darbības atjaunošanas, pirmais vēstnieks Vācijā pēc valsts atjaunošanas, pirmais vēstnieks Austrijā un Šveicē, pirmais Latvijas pārstāvis Eiropas Cilvēktiesību tiesā, pirmais Latvijas pārstāvis Eiropas Savienības tiesā. Ar viņa pūlēm tapuši daudzi svarīgi likumprojekti, viņš ir arī Satversmes preambulas autors. Tagad – viens no Valsts prezidenta amata kandidātiem. Es teiktu – cienīgs šā amata kandidāts, kura ievēlēšana būtu liels ieguvums Latvijai. Aicinot Egilu Levitu uz sarunu, zināju, ka tā būs saturīga un dziļa, taču man prātā nebija nācis, ka tajā būs arī piedzīvojumu romāna cienīgi sižeta pavērsieni un gluži negaidīti atklājumi.
*
Savu pirmo apzināto un spilgto atmiņu varu pat datēt, jo droši zinu, ka tobrīd man bija trīs gadi: mēs ar māmiņu ejam uz Rīgas staciju sagaidīt vecomāti un vecotēvu.
Vilcienam priekšā lokomotīve ar dūmiem un svilpi. No tā izkāpj veca tante un vecs onkulis, abi vateņos, gumijas zābakos, apkrāvušies ar kaut kādām pauniņām. Es skatos un domāju: vai patiešām tie ir mani vecvecāki?
Šī pirmā atmiņa man ir no 1958. gada, kad manas mātes vecāki un māsas atgriezās no izsūtījuma. Kopā ar četrdesmit tūkstošiem citu latviešu 1949. gada 25. martā viņi bija deportēti uz Sibīriju.
Taču ir arī saulainas atmiņas. Piemēram, vasaras laukos pie tiem pašiem vecvecākiem. Šad un tad pie mums atbrauca arī tētis un māmiņa paciemoties. Reiz tēvs gribēja mani mācīt lasīt, man bija nepilni četri gadi un prāts uz lasīšanu tobrīd nu nemaz nenesās. Bet vecmāmiņa mani paglāba, teica, man noteikti esot jānāk viņai līdzi kaut ko darīt dārzā.
Tomēr lasīt es iemācījos, turklāt agri. Jau pirms skolas lasīju avīzes, un tad vecāki izdomāja, ka man pirmajā klasē nav ko darīt. Aizveda uz Rīgas 2. vidusskolu, kur toreizējā direktore Gulbe mani eksaminēja – deva lasīt dažādus tekstus, aprunājās ar mani un beigās pateica: jā, tev jāiet uzreiz uz otro klasi.
Mani vecāki droši vien domāja: aha, labi! Bet man tas nozīmēja būt savā klasē jaunākajam. Tas ne vienmēr bija patīkami.
Lai gan nebiju teicamnieks, dažādos priekšmetos palīdzēju klasesbiedriem. Tā nu iznāk, ka ar padomu došanu nodarbojos jau kopš skolas sola un turpinu to joprojām. (Smejas.)
*
Mans tēvs bija konsekvents padomju režīma pretinieks. Viņš man īsti nestāstīja, ko dara, bet atceros, ka reiz māte bija ļoti satraukusies, jo viņš bija izsaukts uz čeku. Pats viņš teica, ka man par to nekas neesot jāzina. Tas man toreiz šķita normāli.
Tēvs bija inženieris, taču par sevi stāstīja maz. Zinu, ka visi viņa piederīgie ir tikuši nogalināti holokaustā. Par savu ģimeni tēvs nekad nerunāja, šo vardarbīgi iznīcināto pasauli viņš bija noslēdzis un atslēgu aizmetis. Tāpēc no tēva puses man nav ģimenes. Arī tas man toreiz šķita normāli, ka ģimene man ir tikai no mātes puses.
Toties tēvs ar mani daudz runāja par politiku. Viņš bija saglabājis skaidru rietumnieciski demokrātisku spriešanas spēju. Katru vakaru mēs ar tēvu klausījāmies “Amerikas balsi”, BBC un “Deutsche Welle”, tas mums bija tāds rituāls pēc vakariņām. Tādēļ jau no agras bērnības man bija skaidrs, ka Latvija ir okupēta zeme. Tēvs mēdza teikt: Padomju Savienība ir cietums, mēs dzīvojam cietumā.
Tā jau no kādu piecu gadu vecuma es guvu ne tikai politisko interesi, bet arī divas svarīgas atziņas: mēs dzīvojam cietumā; tāpēc tas, par ko runājam mājās, nedrīkst tikt apspriests nekur citur. Mājās ir mūsu patiesie uzskati, bet skolā tos nedrīkst izpaust. Pirmais politiskais notikums, kam pats aizrautīgi sekoju līdzi, klausoties Rietumu radio, bija Kongo krīze 1960. gadā. Adula, Gizenga, Lumumba, Čombe, Katangas separātisms, beļğu algotņi – šie vārdi un notikumi man joprojām spilgti iespiedušies atmiņā…
Tagad man šķiet, ka tēvs ar mani, mazu zēnu, tik daudz runāja par politiku tādēļ, ka viņam nebija citu uzticamu cilvēku, ar ko dalīties savās pārdomās.
Tēvs bija vairāk racionāls, politisks, bet māte – ļoti emocionāla, saulaina, sirsnīga. Un, tā kā visi radi mums bija no mātes puses, par tiem bija daudz stāstu. Mātes vectētiņš Jānis Bargs, tāpat kā viņa divi brāļi, bija aktīvs 1905. gada revolucionārs. Viņa dzīvoklī Rīgā, Tēriņu ielā, kādu laiku atradās nelegālā latviešu sociāldemokrātu izdevuma “Cīņa” tipogrāfija. To atklāja, un manu vecvectēvu kopā ar abiem viņa brāļiem apcietināja. Laimīgā kārtā viņiem izdevās izbēgt un Rīgas ostā paslēpties uz kāda kuģa, kas devās uz ārzemēm. Šīs odisejas beigās mans vecvectēvs nonāca Vācijā, Hamburgā, bet viņa brāļi – viens Francijā, otrs ASV. Vēlāk viņam pievienojās arī viņa sieva ar trim mazām meitenēm – jaunākā no viņām bija mana vecmāmiņa. Viņa uzauga un gāja skolā Vācijā, viņas galvenā valoda bija vācu, lai gan viņa bija latviete. Jaunībā kādu laiku viņa bija dzīvojusi arī pie tēvoča Parīzē, kur gribēja kļūt par pianisti. Tomēr 20. gadu vidū atgriezās Latvijā, apprecējās, nopirka lauku mājas un viņi abi ar manu vectētiņu kļuva diezgan turīgi jaunsaimnieki. Par to krievi viņus 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Maziņš būdams, aizrautīgi klausījos vecmāmiņas stāstos par Hamburgu, Parīzi… Tas man šķita tik tālu un tik neaizsniedzami.
Mana māmiņa 1944. gadā kā daudzi latvieši devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Jau Rīgā viņa bija izmācījusies par vecmāti, strādāja Berlīnes tuvumā. 1945. gadā, kad notika lielā Berlīnes bumbošana, viņa iesaistījās glābšanas dienestā, lai palīdzētu cilvēkiem, kas bija palikuši namu pagrabos zem drupām. Tie gan bija šausmu stāsti: no gruvešiem spraucas roka, bet atrokot izrādās, ka vairāk tur nekā nav…
Es brīnījos, kā tādā apokaliptiskā laikā vispār varēja tikt radīti un dzimt bērni. Bet viņa teica: kad pasaule iet bojā, alkas dzīvot ir spēcīgākas par visu.
Pēc kara māte bija palikusi Austrumberlīnē. 1946. gadā krievi viņu saņēma ciet un nosūtīja uz Latviju. Rīgā, Talsu ielā, bija dzīvoklis, kur viņa agrāk bija dzīvojusi. Māte vispirms devās turp. Durvis atvēra kāds krievu virsnieks un nobļāvās: vācies prom, te tev nekas vairs nepieder! Pa pavērto durvju spraugu viņa redzēja savas mēbeles.
Arī mana māte bija 1949. gadā izsūtāmo latviešu zemnieku (komunisti viņus dēvēja par budžiem) sarakstā. Viņas vecmāmiņu, vecākus un jaunākās māsas apcietināja viņu zemnieku saimniecībā, bet māmiņa dzīvoja Rīgā. Kad 25. martā, nākdama mājās no darba, viņa ieraudzīja, ka pie nama durvīm stāv milicijas mašīna, iekšā negāja. Pēc tam diezgan ilgi slēpās. Tad draugi pateica, ka ir cilvēks, kas varētu viņai izgādāt kādus pagaidu dokumentus. Tā viņa sapazinās ar manu tēvu. Dokumenti nebija īsti, visu laiku bija jābaidās, ka tas var nākt gaismā. Tādēļ es piedzimu mājās, jo slimnīcā, reģistrējot manu dzimšanu, māte tiktu atklāta. Tā sanāk, ka es piedzimu nelegāli, pagrīdē. Tikai kādu laiciņu pēc Hruščova izsludinātās vispārējās amnestijas, 1959. gadā, māte uzdrošinājās aiziet uz miliciju, lai piereģistrētu manu eksistenci. Taču viņa bija gatava arī uz to, ka par ilgo izvairīšanos no izsūtījuma var tikt apcietināta.
*
Tā kā mums Vācijā bija radi, vecāki mēģināja ģimeņu apvienošanas kārtā dabūt izceļošanas atļauju, taču viņu iesniegumi arvien tika noraidīti. Un tad nāca 1972. gads ar tā saukto “saspīlējuma atslābuma politiku”. Pirms ASV prezidenta Niksona vizītes Maskavā vairākiem tūkstošiem cilvēku, kas skaitījās padomju disidenti vai tiem tuvu stāvoši, paziņoja: jūs varat braukt! Šāda iespēja tika piedāvāta arī manam tēvam. Viņš nekavējoties teica: jā, labprāt! Tā mēs nonācām Vācijā, ar ko, kā jau teicu, mums vairākās paaudzēs pastāvēja ģimenes saites.
Man toreiz bija 17 gadu. Mani vecāki prata vācu valodu, bet es – ne. Biju absolvējis Rīgas 2. vidusskolu, taču ar tās atestātu nepietika, lai es varētu studēt augstskolā Vācijā. Tāpēc es vispirms aizgāju uz Latviešu ģimnāziju Minsterē, kur pabeidzu 12. klasi. Pēc tam sāku studēt ķīmiju Hamburgas universitātē, jo Rīgas 2. vidusskola bija ar ķīmijas novirzienu, man pat bija ķīmijas laboranta diploms. Un vēl arī māmiņa teica: ķīmija vienmēr un visur būs noderīga.
Jau Minsteres ģimnāzijas laikā biju aktīvi iesaistījies latviešu trimdas sabiedrības dzīvē. Tur bibliotēkā aizgūtnēm izlasīju visu trimdas literatūru par Latvijas vēsturi. Redzēju, ka vairums latviešu trimdinieku ir inženieri, ķīmiķi, nodarbojas ar dažādām tehniskām lietām, taču starp viņiem maz ir tādu, kas profesionāli nodarbojas tieši ar valsti un sabiedrību. Bet Latvija taču bija valsts, lai gan pasaules politiskajā kartē tolaik neredzama!
Tā pēc diviem ķīmijas studiju gadiem sapratu, ka mans īstais aicinājums ir tiesības un politika. Tās ir zinātnes, kas politiskam latvietim piešķir profesionālus instrumentus, kuri efektīvāk palīdz ceļā uz brīvību. Spriedu: ja jau esmu brīnumaini izkļuvis no padomju cietuma, man jādomā par to, kā palīdzēt citiem, kas tur palikuši. Mana studiju izvēle bija mērķtiecīgi politiski motivēta. Arī savas vēlākās darbavietas līdz pat pašreizējai Eiropas Savienības tiesā vienmēr esmu izvēlējies aiz politiskiem motīviem – lai varētu ar savu profesionālo darbību veicināt tādu sabiedrības attīstību, ko uzskatu par saturiski pareizu un morāliski labu.
Sākumā Hamburgas universitātē izstudēju jurisprudenci, tad politiskās zinātnes.
Jau kā students, izmantojot krievu valodas prasmi, sāku nodarboties ar Padomju Savienības un Austrumeiropas pētniecību. Tolaik tā bija ļoti svarīga politiskās zinātnes nozare, ko vienkāršoti mēdza dēvēt arī par sovjetoloģiju. Ātri iegāju šajā zinātniskajā apritē. Iepazinos ar profesoru Lēberu un profesoru Meisneru, kas kļuva par maniem akadēmiskajiem skolotājiem. Viņi abi bija baltvācieši, Lēbers no Latvijas, Meisners no Igaunijas. Lēbera vārds Latvijas juristu un vēsturnieku aprindās ir vispār pazīstams, bet Meisners ir plaši zināms Igaunijā – viņš savulaik zinātniski pamatoja Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku, kanclera Adenauera laikā viņš bija PSRS nodaļas vadītājs Vācijas Ārlietu ministrijā.
*
Neilgi pirms studiju beigām profesors Lēbers man vaicāja: vai negribi nākt strādāt uz Ķīles universitāti par zinātnisko referentu? Tā sākās mans darbs pie viņa Juridiskajā fakultātē. Mēs rīkojām konferences, izdevām grāmatas, sniedzām komentārus radio un televīzijā, rakstījām atzinumus valdībai. Tajā laikā bija liels pieprasījums pēc speciālistiem, kas varēja kompetenti analizēt norises Padomju Savienībā, jo Rietumiem vajadzēja noorientēties jaunajos apstākļos.
Tad es sāku jurista praksi, kas Vācijā tiek saukta par referendariātu. Strādāju arī Bundestāga zinātniskajā dienestā. Tur, starp citu, sagatavoju Vācijas parlamentam starptautiski tiesisku analīzi par Hitlera un Staļina paktu un tā sekām. Vēlāk manu ziņojumu savās nostādnēs izmantoja Vācijas vadība, atzīstot, ka šis pakts nekad nav bijis spēkā.
Kad 1989. gadā pabeidzu referendariātu, domāju, ka būs jāmeklē darbs, taču man piezvanīja profesors Meisners un pajautāja: vai negribi sākt strādāt Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā Getingenē?
Tas bija interesants laiks – institūts piedalījās Vācijas apvienošanas procesā, kas bija ļoti komplekss valstiski juridisks pasākums, tā īstenošanā piedalījās daudzi juristi. Protams, mana uzmanība visu laiku bija pievērsta arī Baltijas valstu pētniecībai, es regulāri publicēju analītiskus ziņojumus, starp tiem plašu politoloğisku analīzi par atmodu – par konfliktu starp Padomju Savienības pretenzijām uz Latviju un latviešu tautas patstāvības centieniem.
*
Ilgus gadus es nedrīkstēju iebraukt okupētajā Latvijā. Kad 1987. gadā pirmo reizi dabūju padomju vīzu un ierados Rīgā, sajūta bija sirreāla. It kā es būtu ceļojis laika mašīnā. No vienas puses – te ir mana bērnības un jaunības zeme. No otras – viss pelēks, spiedīgs, cilvēki noslēgti, aizdomīgi. Ne jau man vienam no mazām dienām bija ieaudzināts ne ar vienu nerunāt par politiku.
Tagad kā zinātnieks varu teikt: ja tev ilgu laiku ir liegts par kaut ko runāt atklāti, beigās var pazust doma. Iekšējā pašcenzūra ir pārāk spēcīga. Savukārt tie, kas turpina domāt vienatnē un noslēgtībā, bieži vien izdomā dīvainas lietas. Jēdzīgas politiskas koncepcijas un risinājumi vislabāk izkristalizējas diskusijā, dzīvā domu apmaiņā.
Pasaules brīvo latviešu apvienība – trimdas latviešu centrālā organizācija – jau 80. gadu vidū mēģināja pa dažādiem nelegāliem ceļiem iesūtīt Latvijā manas publikācijas. Daudzi no režīma pretiniekiem tās jau bija lasījuši, tādēļ es varēju ātri iekļauties atmodas kustībā, jo man uzticējās. Es centos palīdzēt, precizējot un virzot atmodas idejas, novēršot strupceļus, dažkārt arī konfliktus.
*
Es darbojos gan Tautas frontē, gan Pilsoņu kongresā. Kā jurists un politologs es pētīju un pārzināju procesus visā Padomju Savienībā, īpaši Baltijā. Kā demokrāts un latvietis es jutos atbildīgs par to, kas šeit notiek. Tādēļ es ne vien analizēju notikumus, bet arī aktīvi tajos piedalījos, dodot konkrētus padomus, ko un kā darīt, lai mērķtiecīgi virzītos ceļā uz brīvības atgūšanu. Savukārt kā zinātnieks Getingenes institūtā mēģināju palīdzēt Rietumiem pareizi izprast situāciju Baltijas valstīs. Rietumi jutās nedroši, baidījās, ka Baltijas valstu neatkarības kustība varētu novest pie PSRS sabrukuma, un tad nav zināms, kā rokās varētu nonākt atomieroču arsenāls.
No vienas puses, Rietumi ideoloģiski un morāli atbalstīja šo procesu, bet sava mīļā miera labad teica: ne tik ātri, kuš, kuš, pamazām, palēnām… Ja toreiz mēs būtu paklausījuši, tagad mēs nesarunātos kā brīvas Latvijas pilsoņi neatkarīgā valstī.
*
Man kā juristam Latvijas valstiskā situācija bija skaidra. Tagad tā ir skaidra visiem, taču toreiz – tikai retajam. Tādēļ es mēģināju izskaidrot un nostiprināt domu, ka ir nevis jādibina jauna Latvijas valsts, bet jāatjauno kaut arī okupētās, bet joprojām pastāvošās Latvijas valsts neatkarība.
Interesanta sakritība: 1985. gada maijā es publicēju juridisku rakstu, kur teicu, ka okupācija reiz beigsies un tad, kad latviešu tautai atkal būs iespēja lemt savu likteni – vienalga, vai tas notiks pēc pieciem vai piecdesmit gadiem –, tai būs nevis jādibina jauna valsts, bet gan jāatjauno 1918. gada 18. novembra Latvijas Republika. No abiem maniem retoriski minētajiem datumiem pareizais izrādījās tuvākais, valsts neatkarība tika tiesiski atjaunota tieši pēc pieciem gadiem – 1990. gada maijā. Šis raksts sākumā tika nelegāli iesūtīts Latvijā, un daudziem okupantu pretiniekiem tas palīdzēja ievirzīt politisko domu un rīcību. Vēlāk, jau 1989. gadā, to varēja legāli publicēt LTF laikrakstā “Atmoda”.
Kad 1990. gada 18. marta vēlēšanās uzvarēja Tautas fronte, es tajā pašā dienā sagatavoju pirmo neatkarības deklarācijas koncepciju, jo parlamentam taču būs jāpieņem lēmums, par ko neviens konkrēti tobrīd vēl nebija domājis.
Apspriedu šo koncepciju ar tuvākajiem domubiedriem – Rolandu Rikardu, Romānu Apsīti, Vilni Eglāju, Valdi Birkavu. Kad Zinātņu akadēmijā notika pirmā Tautas frontes frakcijas sēde, es tajā uzstājos ar priekšlasījumu – kas tagad un tūlīt ir darāms, lai atjaunotu Latvijas valstiskumu, balstoties uz valsts nepārtrauktības ideju. Uzsvēru divus aspektus: valsts atjaunošanas juridisko koncepciju, kas būtu jāietver attiecīgā juridiskā dokumentā, un valsts varas praktisko pārņemšanu, izveidojot Tautas frontes vadītu valdību. Frakcija šo koncepciju akceptēja, projekta sagatavošanai izveidoja darba grupu, kurā piedalījos arī es.
Tā kā vienlaikus turpināju strādāt Getingenes institūtā, aprīļa beigās man bija jālido uz konferenci. Man klāt neesot, lai mazinātu iespējamo Maskavas pretreakciju, pēc Ilmāra Bišera ieteikuma deklarācijas projektā tika iekļauts papildinājums “par pārejas periodu”. Tas bija labi domāts, taču draudēja sagāzt visu koncepciju.
Kad 30. aprīlī lidoju uz Rīgu, biju plānojis panākt šā bīstamā papildinājuma svītrošanu. Taču lidostā mani aizturēja. Pēkšņi pa logu redzu, kā no lidmašīnas bruņoti vīri izved trīs pasažierus, kas satraukti žestikulē. Tikai pēc tam sapratu, ka šādi tika atbrīvota vieta man – divu padomju karavīru pavadībā ar to lidmašīnu mani pārveda uz Maskavu. Un tad no Maskavas izsūtīja uz Stokholmu. Vēlāk uzzināju, ka gan Pilsoņu kongress, gan Austākās Padomes deputāti pieņēmuši īpašus paziņojumus, ka protestē pret manu apcietināšanu un izraidīšanu.
Neatkarības deklarācijas pieņemšanas brīdī biju Stokholmā. Uzreiz pēc tam mani uzmeklēja vispirms zviedru radio, tad arī citi ārvalstu žurnālisti un lūdza komentēt, ko nozīmē “pārejas periods”. Vai tā ir vai nav neatkarība? Es skaidroju, ka ir. Tā ir Latvijas valsts neatkarība!
*
P.S. Šī saruna tika publicēta žurnāla “Mājas Viesis” rubrikā “Mans mūžs”, kur kā obligāts noteikums bija pieprasīta monologa forma. Tādēļ sarunas gaitā uzdotie jautājumi publikācijā ir aizstāti ar zvaigznītēm.
Turpinājums šeit: Cilvēki ir noilgojušies pēc godīgas un racionālas politikas. Saruna ar Egilu Levitu
Saistīti raksti:
Vija Beinerte: Saeima nav tirgus laukums vai cirks
Vija Beinerte: Kā iespējams, ka valdība pašu zemē uzvedas kā okupanti?
