Žēl, ka Latgale atkal ir tikai fons. LTV raidījumu vērtē Anda Rožukalne 7
Raksta autore: Anda Rožukalne, RSU profesore
Skat, es esmu šosvētdien Latgalē! Re, cik skaistas bildes – saulriets vakarā uz ezera, mežu takas, pļavas, dabas smaržas, mmm… Lūk, satiku šos lieliskos cilvēkus! Te viss ir unikāli – tradicionālo ēdienu zinātāji, podnieks, speķa un šmakovkas meistars… Vai šeit citēti sociālo mediju draugu brīvdienu teksti? Nē, tā īsi varu izstāstīt LTV 1 raidījumu “Iekodies Latgalē” (“Īsakūd Latgolā”).
Skaties un priecājies, cik daiļa ir Latgale šajā raidījumā. Aizmirsties ezeros, mežos un uz mūžu iemīlies raidījumā notvertajā Rāznas saulrietā ar jahtu priekšplānā. Klausies un izbaudi latgaliešu valodu tās dabiskajā vidē, asprātībā, domas asumā. Skaties, kā latgaliešu sātīgos ēdienus gatavo un gardu muti ēd raidījuma vadītāji Māra Pole un Mārtiņš Kozlovskis (saukts arī par Kozmenu).
Kur var piespiest “sirsniņu”?
Tas viss un vēl vairāk nepārtraukti labu kadru ir raidījumā, kas četras svētdienas skatāms LTV un ko veido producentu grupa “Taps”. Raidījumā Latgale un tās cilvēki patiesi izskatās izredzēti – skaisti, priecīgi, garšīgi, smaržīgi. Tā ir patiesība! Vienlaikus saku to ar ironiju. Neesmu pret skaisto. Esmu gatava iemīlēties Latgalē atkal un atkal no jauna, tā ikreiz atzīmējot kārtējo Latgales cilvēkiem, ēdieniem, kultūrai veltīto TV projektu.
Vienlaikus raidījumā redzamā pasaule ir un nav Latgale, jo viss “Iekodies Latgalē” projekts ir kā pagarināta vizuālā izrādīšanās – Latgales braucienu un piedzīvojumu “Instagram” versija. Stāsts par to, kā diviem ceļotājiem, kuri vienlaikus veido raidījumu, klājies Latgalē. Garāmbraucot, piestājot, Latgali baudot un sastopot cilvēkus, kas uz palikšanu, kaut ko prot un zina, un vēlas parādīt, ir viesmīlīgi, atsaucīgi un mazliet upurējas, lai viesi būtu priecīgi, lai viņiem izdotos labas Latgales bildes. Tik daudz iespaidu, tik daudz, ko citiem parādīt un pašiem tā iegūt vērtību, vai ne?!
Priekšplānā ir raidījuma vadītāji, kas spoguļojas televīzijas kamerās. Viņi pašsaprotami iegūst Latgales daili un cilvēku īstumu, jo ir viņiem līdzās. Mēs neuzzinām, kas palīdzēja iedziļināties Lūznavas pils vēsturē un ko tās atjaunošana prasīja. Mēs neizzinām, kur Kozmens smēlies stāstus par Čertoku jeb Velnezeru vai citām vietām. Jo priekšā īstajiem zinātājiem, Latgales tradīciju un mūsdienu dzīves turētājiem nostājušies raidījuma vadītāji.
Aiz kamerām stāv prasmīgi operatori, kuri lieliski māk izmantot savas tehnikas iespējas. Video apstrādes rezultāts ir dzidras gaismas maigi izgaismoti, silti kadri ar lielu asuma dziļumu. Tā ir visapkārt esošā izskaistināšanas un pašprezentācijas kultūra, kas ienākusi televīzijas saturā. Skatos, un tā vien gribas piespiest sirsniņu vai ikonu ar gaisā pavērstu īkšķīti, jo patīk!
Vai kaut kas nav kārtībā? Ne mazākajā mērā. Mums iet labi, mums ir skaista dzīve, un mēs to gribam jums parādīt šajā raidījumā. Vai tāpēc, ka skaisti un patīkami, mums vajadzētu aizmirst, ka tā ir vēl viena Latgales konstrukcija, izskaistinātā versija?
Sapņu darbiņš Latgalē jeb foodporn
Paša raidījuma tapšana ir kā daļa no pasaulē labākā sapņu darba. Skaistā laikā apceļo labas vietas, tur priecājies, cienājies, būtībā atpūties. Ja pavēro, kas jādara un jāsaka raidījumā, tas, nudien, ir pavisam nedaudz.
Ak, piemirsu pateikt, ka abu vadītāju pienākumi raidījumā ir sadalīti šādi: Māra Pole dodas mācīties gatavot latgaliešu ēdienus pie jaukām saimniecēm, Mārtiņš Kozlovskis apceļo dažādas vietas. Pa ceļam tiek sastapti labi sagatavojušies amata meistari, ar kuriem var kopā kaut ko pagatavot, uzēst, pajokot. Abi raidījuma sākumā saplāno dienu, pēc tam katrs rosās savās gaitās. Vakarā īsi sastopas, un tad Mārai ir līdzi bļodas ar iepriekš gatavotajiem ēdieniem. Viņa nu visu pēc kārtas ceļ priekšā Mārtiņam, kurš kāri ēd un pārsvarā raidījuma skaņas celiņa aizpildīšanai izmanto vārdu – garšīgi. Pats to pamanījis un mazliet pajoko par tekstu vienveidību.
Es savukārt no raidījuma tiešām neko daudz vairāk nevaru atcerēties kā ēšanu, kas tiek rādīta tuvplānā un, protams, skaisti. Bet tad atminos, ak, pareizi!, bez sociālo mediju veidotās ēdienu demonstrēšanas kultūras, sauktas arī par foodporn (piedodiet!), neviens nebūtu iemācījies ne skaisti ēst, ne ēdienu servēt, ne fotografēt un filmēt pārtiku. Tas nozīmē maniakālu ik ēdiena un katra kāda cita cilvēka gatavota ēdiena kumosa fotografēšanu, parādot ēšanu un ēdienu maksimāli estētiskā veidā. Jo skaists ēdiens visātrāk un vislabāk ilustrē tam līdzās esošo cilvēku dzīves jaukumu, vai ne?
Lai labi izskatītos
Mārai Polei raidījumā priecīgi jāatsaucas uz aicinājumu sākt gatavot kādu Latgales ēdienu ar prasmīgu saimnieci līdzās. Viņai visbiežāk nākas teikt – aiziet!, jo darbiem jāsākas ar kādu pamudinājumu. Pēc tam saimniecēm jāpalīdz virtuvē, kas iekārtota, lai ir kā īstā Latgalē un lai televīzijas projektā labi izskatītos. Tāpēc cilvēki karina svaigā gaisā katlus, nes laukā plītis un gatavošanas vietas iegroza tā, lai fonā skaista ainava. Realitāte netraucē visam izskatīties skaisti un neredzama režisora iepriekš sakārtotam. Kadrā neviļus neienāk ne citi cilvēki, ne mājdzīvnieki. Ēdiens maļas un pil tikai paredzētajā virzienā, nekas te nešļakstās, neiet pāri malai. Sarunās ne brīdi netiek pieminēts kaut kas reāls, piemēram, visa sagatavošanai veltītais laiks. Mums ir sastindzis skaists kadrs. Priecājamies, spiežam sirdis!
Vienīgais, ko nekādi nesaprotu, kāpēc Mārai raidījumā ir it kā otršķirīga loma, un viņa ir mazliet uztraukusies, līdz Kozmens gatavoto pagaršo? Kāpēc viņai ēdiens jāpārvieto un jāpasniedz visādos dabas stūrīšos tā, it kā tas nebūtu pikniks, bet restorāns? Mazliet negodīgi, jo Mārai it kā visu laiku jāpierāda, ka prot gatavot un viss izdodas, kamēr Kozmens vienkārši izklaidējas. Vēl nesaprotu, kāpēc tad, ja visi skatītāji jau redzējuši, ko katrs no varoņiem piedzīvojis, viņi abi to vēlreiz viens otram pastāsta. Tas vēl vairāk uzsver, ka Latgalei ir laba fona loma, jo pamatā Māra un Mārtiņš grib stāstīt par sevi parastā sociālo mediju pašprezentācijas stilā.
Vērtīgā Latgale
Šie raidījumi neapšaubāmi ir vērtīgi. Tie parāda ēšanas kultūru un vēsturi. “Iekodies Latgalē” ir vērts skatīties arī pēc projekta beigām, tas ir vērtīgs televīzijas arhīva jaunieguvums.
Problēma ir proporcijās. Latgale ir svarīgs reģions, bet apmēram piecu gadu laikā ik gadu ir kāds Latgales dabas dailes un rosīgu cilvēku rakstura apdziedāšanas projekts. Tā jau ir gandrīz vai Latgales atspoguļojuma tradīcija medijos. Vai šādi apbrīnojoši formāti cits pēc cita ir veltīti arī pārējiem reģioniem? Bez lielas meklēšanas neatrast.
Otra disproporcija ir saturā. Latgale ir saposta, unikāla un neatkārtojama. Bet tā ir arī citāda. Tā vien šķiet, ka aiz dabas skaistuma tiek noslēpts tas, kas nav atrisināts Latgalē un citur. Aiz cilvēku prasmēm un raksturiem aizlikts stress, ka vēlreiz un vēlreiz jāpierāda – Latgale nav atpalikusi un pagrimusi. Nav gan, tas nu būtu pierādīts. Bet ķersimies pie citiem tematiem. Ne jau šajā raidījumā. Lai tas paliek kā tūrisma reklāmas paraugs, kas ielīksmo un nomierina, attālinot brīdi, kad Latgalei veltītajā mediju saturā kāds regulāri sāks interesēties par realitāti.
