Sāpīgais Abrenes zaudējums. 30 svarīgākie notikumi Latvijai 17
Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.
Ignorējot kaismīgus sabiedrības protestus, vairāku deputātu iebildumus, sūdzību Satversmes tiesā, toreizējā premjera Aigara Kalvīša vadītā koalīcija 2007. gada sākumā izkārtoja Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanu, kas paredzēja pilnīgu atteikšanos no Latvijai savulaik atņemtās Abrenes teritorijas.
Februārī, kad parlaments lēma par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt robežlīgumu, deputātus pie Saeimas nama sagaidīja protestētāju pulks. Tā redzamākie pārstāvji bija tobrīd nesen nodibinātās partijas “Visu Latvijai!” jaunieši, kuri mīnus 17 grādu salā bija izmetušies puskaili, lai atgādinātu, ka “ir kas dārgāks par mūsu veselību, mūsu ērtībām un citām savtīgajām interesēm; tā ir mūsu zeme, kura pirkta par tēvu tēvu asinīm”.
Saeima Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu ratificēja 2007. gada 17. maijā, un arī pirms tam pie parlamenta notika protesti. Debates no Saeimas tribīnes bija garas un kaislīgas. “TB”/LNNK un “Jaunā laika” deputāti vēlējās papildināt robežlīgumu ar nepastarpinātām atsaucēm uz Latvijas nepārtrauktības doktrīnu, 1920. gada miera līgumu, kā arī pievienot līgumam īpašu deklarāciju, lai šim pazemojošajam līgumam piešķirtu vismaz kādu pašcieņu. Taču visi šie priekšlikumi tika noraidīti. Toreizējais ārlietu ministrs Artis Pabriks (Tautas partija) debatēs skaidroja, ka jāizmanto iespēja noslēgt šo līgumu, lai beidzot tiktu nostiprināta abu valstu robeža, lai mūsu zeme “nestāvētu vaļā” un šeit nevarētu ieklīst Latvijai naidīgi spēki. Pabriks arī brīdināja, ka Krievijas politiskā situācija drīzumā varētu mainīties un tad noslēgt robežlīgumu būtu nereāli. Ministrs nekautrējās no Saeimas tribīnes pret robežlīguma kritiķiem vērst indīgus epitetus: “Dinozauri izmira tāpēc, ka nespēja dzīvot laikam līdzi. Labam politiķim atšķirībā no sliktiem politiķiem ir jāsaprot, ka mainās laiki, mainās situācijas un mainās arī iespējas.” Deputāts Pēteris Tabūns (“TB”/LNNK) ārlietu ministram atcirta, ka tikai laiks un latviešu tauta rādīs, kurš šajā situācijā ir “dinozaurs”. Balsojumā robežlīguma ratifikāciju atbalstīja 70 deputāti, pret bija 25. “Esmu pārliecināta, ka nedrīkstējām steigā apstiprināt līgumu – ne no konstitucionālo tiesību viedokļa, ne arī kā politiķi,” uzreiz pēc robežlīguma ratifikācijas intervijā “Latvijas Avīzei” teica toreizējā deputāte un juriste Ilma Čepāne, uzsverot, ka Abrene tikusi atdota Krievijai, noklusējot, ka tiek pārkāpta Satversme. Tomēr Satversmes tiesa, vēlāk izskatot opozīcijas deputātu sūdzības, secināja, ka ratificētais robežlīgums atbilst Latvijas Republikas Satversmei. Septembrī robežlīgumu ratificēja arī Krievijas puse.
Artis Pabriks, Eiropas Parlamenta deputāts, bijušais ārlietu ministrs, tagad komentē: “Skatoties šodienas acīm, redzot notikumus Krimā un Austrumukrainā, apzinoties pašreizējo spriedzi drošības jautājumos, varu droši teikt – lēmums noslēgt šo robežlīgumu bija pareizs. Šodien to būtu daudz grūtāk vai pat neiespējami izdarīt un robežlīguma neesamība radītu bīstamu augsni provokācijām un apdraudējumiem. Līgums neļauj izmantot “Abrenes jautājumu” ne no vienas, ne otras puses. Nevaram izslēgt, ka Latvijas politikā no kādiem populistiskiem spēkiem būtu radies kārdinājums provocēt Krieviju ar prasībām atdot Abreni. Savukārt Krievija to iztulkotu kā agresīvu žestu, mēģinājumu tai atņemt teritoriju. Savukārt mūsu partneri daudz mazāk vēlētos iesaistīties Latvijas aizsargāšanā, ja mēs nebūtu sakārtojuši austrumu robežas jautājumu. Varbūt to varēja īstenot taktiski gudrāk, bet lielās līnijās ir skaidrs, ka šo robežlīgumu toreiz vajadzēja dabūt cauri.”
Raivis Dzintars, Saeimas deputāts, NA frakcijas priekšsēdētājs: “Politiķi, kuri savulaik īstenoja Abrenes atdošanu Krievijai, joprojām meklē attaisnojumus savai rīcībai, bet tie joprojām izklausās nepārliecinoši un naivi. Krievijas rīcību nenosaka rakstītais vārds vai līgumi, tā nerēķinās pat ar daudz lielākiem formāliem apstākļiem, bet respektē vienīgi reālos spēku samērus. Manā nostājā nekas nav mainījies. Var diskutēt par to, cik liels vai mazs zaudējums Abrene ir no praktiskā viedokļa, bet simboliskais zaudējums ir ļoti sāpīgs signāls tam, cik viegli esam atteikušies no kaut kā, kas savulaik pirkts ar asinīm. Diemžēl šobrīd neredzu nekādas praktiskas iespējas atgriezties pie Abrenes jautājuma. Tas palicis kā simboliska laikmeta liecība mūsu vēsturē, ar ko nevaram lepoties, kā brūce Latvijas miesā. Vai es atkal būtu ar mieru puskails salā protestēt pie Saeimas? Mūsu valsts interešu un mērķu aizstāvēšanai esmu gatavs darīt gan to, gan arī daudz vairāk. Taču šobrīd mums kā Saeimā un valdošajā koalīcijā pārstāvētai partijai ir iespēja izmantot daudz iedarbīgākus instrumentus.”
