Rīgas pazemes ejas: šķind zelts, blāv senču kauli 2
Pērngada oktobrī kāds rīdzinieks senā, bet restaurētā namā iegādājies studijdzīvokli, sev par lielu un intriģējošu pārsteigumu sienā atklāja… ieeju pazemē! Lielākai dūšai pasaucis palīgā draugu, labticīgais atklājējs devās pa eju uz leju un nonāca telpā, kas lika sajusties gluži kā viduslaiku cietuma kamerā. Važās iekalti mocekļu locekļi gan tur vairs nekarājās…
Tātad – ir vēl mūsu praktiskajā datorlaikmetā sava vietiņa arī spicai mistikai un šķīstiem šermuļiem! Protams, pagrabcietuma pašā Rīgas centrā atklājējs savu adresi nepopularizē – no apslēptas mantas racējiem nevarēs atkauties ne dienu, ne nakti.
Jo tur, kur ir vilinājums, tur allaž būs arī atklājēji, racēji, uzlauzēji un paliels vienkārši ziņkārīgo pulks.
… Pirms vairāk nekā pusgadsimta trīs puišeļi, slepenības pārņemti, lavījās uz Jaunielu Rīgā. Arviciņš teicās tur atradis ieeju pazemē, savukārt Gunča un šo rindu dīdītājs, par Ifku tolaik saukts, bija satrauktie līdzatklājēji. Būs zelts, būs senču kauli! Cauri restēm zemzemē iespraukties deviņgadīgiem zeņķiem nieks vien bija. Zelta nauda gan nemētājās, toties stingrā ierindā stāvēja seni lielgabali, slējās bumbu piramīdas un tālākajā kaktā rēgojās apsūbējušas bruņas. Diezin vai tur kāds spoks arī ir iekšā?
Kamēr, mutes pavēruši, kaifojām, kur gadījies, kur ne, klāt bija arī gluži dzīvs onkulis ar slotu rokā un nikniem vārdiem pilnu muti. Izrādījās: esam ielauzušies Doma baznīcas krustejā, kur tolaik ieeja pat pa durvīm bija stingri noliegta. Labi vēl, ka tikām vaļā bez kāviena un nokļūšanas milicijas nagos. Vienalga – kopš tā laika pazeme, kādā toreiz neietikām, ir mana vājība.
Par to pašu Domu zinu nostāstu, ka 19. gadsimtā pie baznīcas zvaniķa naktī ieradušies trīs noslēpumaini svešinieki. Zvaniķim aizsēja acis un lika atslēgt vairākas durvis. Pēcāk gāja pa apakšzemes ejām, līdz kādā telpā apsēju noņēma un baznīcas kalps ieraudzīja varen lielu lādi ar zelta un sudraba naudu, gar sienām plauktus ar seniem pergamentiem. Svešinieki ņēma, cik kabatās var sabāzt, un zvaniķim par pūlēm piešķīra trīs zelta naudiņas. Ar aizsietām acīm atslēgzini atkal izveda ārā. Vēlāk zvaniķis mēģināja atrast to vietu, bet – nekā! Slepenās ejas neatklājās. Tā nu apkaltā lāde Doma baznīcas pazemē joprojām vēl gaida savu atradēju.
Visbaisākais pazemes nostāsts Latvijā laikam gan atskan no Remtes. “Kungs sūtījis sulaini pagrabā pēc vīna. Meklējot to, sulainis ieraudzījis sienā caurumiņu. Plēsis to lielāku, līdz iekļuvis velvētā istabā, kurā mētājušies cilvēku kauli. Iegājis citā istabā un redzējis pie staba pieķēdētu sievietes līķi. Viņas galva bija nocirsta, blakus mētājies sarūsējis zobens. No tās istabas ejas gājušas uz vairākām pusēm, taču sulainis tajās nav līdis. Tūdaļ nakts murgos pie viņa atnākusi tā sieviete bez galvas, kuras līķi redzējis pazemē. Sieviete ļoti lūgusies, lai viņu aprokot kapos. Sulainis apsolījis, parādība izgaisusi, un nākamajā naktī solījums izpildīts. Aizmūrējot baiso šķirbu sienā, sulainis ievērojis, ka visas pazemes ejas nu ir aizgruvušas.”
Tātad Remtē mums vairs nav ko meklēt un atrast.
Tikmēr Rīgā, kā jau lielā un senā pilsētā, vēl ir par ko padomāt. Ne velti cauri gadsimtiem klīst nostāsti par pazemes ejām, kas vedušas ārpus Vecrīgas mūriem vai pat no ordeņpils (tagad – prezidenta pils) zem Daugavas līdz pat Pārdaugavai. Arheologs, profesors Andris Caune, gan ir pārliecināts, ka nostāstiem par “gaņģiem zem Daugavas” nav reāla pamata. Upes gultni pie Rīgas klāj biezs, ūdens caurlaidīgs smilšu slānis. Šādā grunts slānī arī mūsdienu celtniekiem ierīkot pazemes tuneli būtu bezgala grūti. Bet ar primitīvo viduslaiku tehniku veikt pazemes darbus plūstošās smilts slānī, turklāt zem upes gultnes, vairāku simts metru garumā pavisam nebija iespējams.
Un tomēr ir arheoloģiskie fakti, kas liek vismaz aizdomāties…
1843. gadā pils pārbūves darbos atsegts Daugavas virzienā vedošas aizbirušas pazemes ejas sākums un atrastas dažas senas monētas. Tālāk izpēte nav veikta.
1913. gadā arheologs Jefimijs Seleckis no Maskavas, apsekojot Rīgas pils pagrabus, atklājis ar ķieģeļiem izmūrētu eju Daugavas virzienā. Tā ar dubļiem bijusi pilna tiktāl, ka iekļūt ejā bez attīrīšanas nav bijis iespējams. Turpmākās ieceres pārtraucis Pirmais pasaules karš, eja aizmūrēta, un ieeja šodien vairs nav sazīmējama. Arī arhitekts un viņa materiāli pačibējuši bez vēsts.
1933. un 1938. gadā, nojaucot seno apbūvi, konstatēti uz Daugavu orientēti mūra velvju fragmenti kvartālā starp Grēcinieku un Mārstaļu ielu.
1965. gadā, izbūvējot gājēju tuneli no Grēcinieku ielas uz 11. novembra krastmalu, izlaužot 17. gadsimtā būvētus pilsētas mūra pamatus, atsegts aizbrukušas pazemes ejas posms – Daugavas virzienā.
1982. gadā, pie pils veidojot Skulptūru dārzu, izstāžu zāles celtniecības laikā atsegts ar dubļiem pilns uz Daugavu vedošas apakšzemes ejas sākums. Tālāka izpēte nav veikta.
Kurš vēl grib ķēpāties pa dubļiem?
Tomēr pazemes ejas nav romantiķu tracināšanai domātas izbūves. Praktiskā vērtība ļāva aplenkuma gadījumā izkļūt ārpus mūriem: lai nosūtītu ziņnesi, dotos izlūkos, glābtu lielus kungus, izdarītu uzbrukumu aplencējiem no aizmugures. Citkārt ejas savienoja bruņinieku pili ar klosteri – vēlams, sieviešu. Reizēm arī veda no pils uz kapliču. Savukārt ar ejām savienotas pazemes telpas kā vērtību slēptuves izmantotas visā pasaulē – un kāpēc gan ne Rīgā, Latvijā?
Atbilstoši Dabas un kultūras pieminekļu datu bāzes ziņām mūsu valstī apzināto apakšzemes objektu – eju un telpu – skaits sasniedz divus simtus. Tomēr… “Pašlaik lielākā daļa eju, jo sevišķi viduslaiku eju, nav publiski popularizējamas, jo tās ir bīstamas un var apdraudēt piedzīvojumu meklētājus. Pēdējos gadsimtos un vēl tagad tādas vienkārši aizber vai aizmūrē.”
Taču – ne gluži visas. Visplašāk zināmā pazemes telpa Latvijā pazīstama ar segvārdu Pansionāts. Tas ir 80. gados celts, lielinieku partijas bosiem domāts atomkara glābiņa bunkurs Līgatnē, noslēpts zem rehabilitācijas centra ēkas deviņu metru dziļumā, 2000 kvadrātmetru platībā. Atklāts tikai 2003. gadā, saglabājot visu vēsturisko aprīkojumu. Kurš vēlas, var aizbraukt paspokoties! Sak, kurš būs briesmīgais Voss un kurš – šaušalīgais Pugo?
Bet vispār Rīgā vēl ir pietiekami daudz ne tikai viduslaikos tapušu mīklu. Kaut vai tās pašas krievu laikā izbūvētās pazemes patvertnes – pie Vidzemes tirgus, pie Operas… Grīziņkalns esot izdobts gluži kā Helovīna ķirbis…
Visgarākā cilvēku rokām veidotā pazemes eju sistēma Latvijā ir Riežupes alas pie Kuldīgas – aptuveni divu kilometru kopgarumā. No tiem 2000 metriem tagad cik necik pieejami esot 460 metri. Vienalga pietiekami, lai nezinātājs neglābjami apmaldītos. Par spīti leģendām, alas nav mistiski dabiskas, bet gan patiešām cilvēku roku veidotas. Kopš Kurzemes hercogu laikiem tās raktas, lai iegūtu izcili kvalitatīvas smiltis stikla izstrādājumu ražošanai. Šo smilšu ieguve izbeigta tikai 1939. gadā. Tagad alas ir privātīpašums, tajās var iekļūt vienīgi par maksu. Turpmākais, kā liecina apmeklētāju atsauksmes, atkarīgs no īpašnieču garastāvokļa – ar kādu no kājām rītausmā izkāpts no gultas. Ja ar labo, tad valda laipnība un pretimnākšana, bet, ja ar kreiso, tad nīgrums un slinkums kaut ko darīt vai stāstīt. Skaidra lieta, bez kādiem pigoriem.
Visjaunākā pazemes eja Latvijā izbūvēta 2011. gadā Rīgā, un tā izmaksājusi 7300 latus. Tā savieno Melngalvju namu ar galeriju Rīgas mākslas telpa, un tajā var iekļūt ar vienoto biļeti, kas tagad jau vecajā naudā maksāja četrus latus. Raugi, pazeme savus krājumus rūpīgi slēpj, toties jaunas naudiņas gan labprāt pievelk…
