Putnu Jāņa fenomens. Pēdējā intervija ar ornitologu Jāni Brikmani 8
Ieklausāmies – daba kļuvusi skanīgāka par daudzbalsīgu operu! Pavasaris atkal Latvijā atvilinājis putnus, caurceļotājus, gājputnus, klejotājus… Un par tiem viens no zinīgākajiem bija ornitologs Putnu Jānis jeb JĀNIS BRIKMANIS. It kā jau nebūtu, par ko brīnīties, jo viņa mūža lielākais darbs bija putnu pētīšana, taču ne tikai… Jānis pārsteidza ar plašām dabas zināšanām, sabiedrisko aktivitāti un gudru, filozofisku attieksmi pret dzīvi.
Diemžēl Otrajās Lieldienās mūs sasniedza ziņa par Jāņa Brikmaņa aiziešanu mūžībā. Godinot izcilā ornitologa piemiņu, publicējam viņa pēdējo interviju, kas sniegta šopavasar, burtiski pirms pāris nedēļām.
Neesam bailīgi, bet piesardzīgi!
”Tumsa. Eju pa meža celiņu – lēni, klusu, lai ieklausītos apkārtnē. Dzirdu – kreisajā pusē čaboņa, nojaušu, ka tas varētu būt kāds liels dzīvnieks. Apstājos. Piepeši nesaskatītais metas uz manu pusi… Sekundes daļa, un es ar strauju izklupienu šim pretī… Paskrēja garām. Ja būtu saskrējušies, kā aizstāvēties? Ierasti līdzi kabatā nēsāju vien virtuves nazi, piezīmju blociņu un rakstāmo. Kad strādāju radio, ņēmu līdzi arī diktofonu,” teic Jānis Brikmanis. Pēcāk dienā pētījis pēdu nospiedumus, kas tas varējis būt. Nagainis, iespējams, stirnu āzis vai briedene.
Prom no mājas dabas vērojumos mēdzot būt pat divas trīs dienas, pavada naktis teltī vai guļvietā mežā. Tā tik ir aizrautība! Plašāka sabiedrība viņu pazīst kā Putnu Jāni. Šāda viņa iesauka galvenokārt izplatījusies, pateicoties sadarbības partnerim gleznotājam Jānim Anmanim, kurš bieži aicinājis ornitologu savās ”Mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas nodarbībās” un vasaras plenēros stāstīt par putniem. Mākslinieks viņu ir arī gleznojis.
Jānis aci pret aci sastapies ar alnieni, kura sargāja mazuli… Tai gan vāja redze, toties laba oža. Bīstamāk, ja uziet virsū meža rukšiem ar mazuļiem. ”Tādā gadījumā gan jāzina, kā uzvesties, līdzīgi kā tiekoties ar lāci. Zinātnieki lēš, ka Latvijā to esot apmēram 20, toties Igaunijā, kur 25 procenti mitru mežu, daudz mitrāju, ap 200–300 lāču. Ko tādā reizē darīt? Nesteidzīgi iet savu ceļu, neskatīties uz dzīvnieku – meža zvēri parasti ir ļoti piesardzīgi un no tikšanās ar homo sapiens izvairās.”
Garum garas izstaigātas gan meža zvēru, gan putnu takas, pa tām izvadāti daudzi dabas interesenti, un stāsti Jānim neizsīkst, atbildes vienmēr ir pa rokai.
Sapratnē ar putniem
Pavasarī visagrāk putni atgriežas Kurzemē – tuvie ceļotāji: cīruļi, mājas strazdi atlido no Francijas, arī Lielbritānijas Lamanša kanāla abām pusēm. Jānis Brikmanis vairāk novērojis savu Siguldas apkaimi, kur ceļotāji ir klāt nedaudz vēlāk: ”Aptuveni 2. aprīlī atgriežas žubītes, 5. aprīlī – cielavas, pēcāk ķauķi, maijā jau skan lakstīgalu balsis. Vēlākie atlido apmēram 20. maijā – svīres, kam visa dzīve paiet lidojumā, gaisā pat uz brīdi iemieg… Atlido arī pupuķi, melngalvas ķauķi, otri skanīgākie pēc lakstīgalām.”
Jānis Brikmanis līdzīgi kā bijušais stāstnieks, ikgadējo ”Putnu dienu” aizsācējs Kārlis Grigulis prot atdarināt dažu putnu balsis. Nedaudz iepozē, tad lēnām ieiet putna tēlā – ar visu savu būtību, ķermeņa kustībām, sāk ūjināt, dūdot… Mūsu viedie senči apzinājās putnus kā augstas gudrības nesējus, kam piemīt daudz tādu spēju, kādu nav cilvēkiem. Piemēram, daudzas latvju dainas liecina par senču sadarbību ar putniem, jo senči esot sapratuši putnu valodu un mācējuši ar viņiem sarunāties. Kā putni uztver cilvēku? ”Iespējams, putniem ir domāšanas elementi, jo kā gan izskaidrot to, ka tie jūt cilvēku, vai viņš ir labvēlīgs vai blēdīgs. Gudrākie no putniem – vārnveidīgie, piemēram, vārnas, kraukļi, kovārņi, sīļi, žagatas… Tie jaunu uzvedību un paradumus iemācās labāk nekā citi putni. Bet, piemēram, sīļi izceļas ar lielisku atmiņu. Rudenī tie dažādās vietās – koku dobumos, zemē, zem lapām un citur noslēpj ozolzīles. Lai gan vide nepārtraukti mainās, tik un tā atrod daudzas paslēptās zīles. Dzīvnieku uzvedības pētīšanas pionieris austrietis Konrāds Lorencs pētījis kovārņu uzvedību, pat atšifrējis atsevišķus saucienus, bijis pārliecināts, ka putni iegaumē cilvēkus, spēj paturēt atmiņā viņu sejas.
Putnu pase – viņu balss
Vienas sugas putni savu teritoriju iezīmē ar dziesmu, ar to viņi it kā ievelk apli, un tas nozīmē, ka tur pietiks pārtikas, citas sugas pārstāvji netraucēs. Putni ievēro kaimiņa teritoriju. Jānis teic, ka, piemēram, kraukļiem teritorija var būt pat 5 km reiz 5 km liela, mazākiem – ap hektāru, zīlīte viena no otras perē ap 50 metrus attālu. Dziedoši ir tikai tēvi, ar savu skanīgo, savai sugai atbilstošo balsi tie aicina putnu dāmas. ”Putnu pase ir viņu balss. Pirmais dažu sugu putnu kungs, kurš atlido, iekārto ligzdu, tad ar spēcīgo, daiļrunīgo balsi pie sevis aicina kundzīti, kura izperē oliņas. Ja atlido vēl kāda, iekārto nākamo ligzdu un atkal aicina pie sevis dāmu. Tā vairākas reizes. Izlaidība? Ko darīt, ja ir tāda piekrišana! Putni ir arī godīgi, ar savu dziesmu izstāsta, vai ir jauniņais vai pieredzējušais. Par attiecībām – mēdz teikt, ka visuzticīgākie esot stārķi un gulbji. Ja kāds no pāra iet bojā, otrs sēro vai pat aiziet no dzīves… Tam gan iebilstu: tā nav, daba ir lietišķa! Sugai vajadzīgs pieaugums, tāpēc putns pārim atradīs nākamo. Lielie putni otru atrod pat pēc gada. Diemžēl daba kļūst nabadzīgāka, dzelteno cielavu, kas kādreiz bija katrā saimniecībā, neesmu redzējis vairākus gadus. Samazinās arī zaļo vārnu, meža irbju skaits, retāk redz paipalas… Grieze ir pasaulē izzūdošs putns, par laimi, Latvijā – joprojām parasts, jo pie mums laukos vēl ir gara zāle. Nereti vienā laukā var saklausīt pat divas trīs griezes.”
Es līdzinātos ūdram
Interesi par dabu Jānis guva no sava tēva, kurš strādāja par zivkopi vairākās saimniecībās, bija zinīgs un pieredzējis speciālists. ”Es ”izaugu” laivā, visapkārt man bija ūdens un piekrastes putni, kurus iepazinu. Par katru putnu jautāju tēvam, pēcāk to nosaukumus pierakstīju.” Kad viņš mācījies vidusskolā, klāstījis savā un kaimiņu skolā par putniem Putnu dienu pasākumos un dabaszinību stundās. Jāņa Brikmaņa dienasgrāmata par putniem nonāca skolā, pēc tam Izglītības ministrijā, un viņš saņēma augstu apbalvojumu – Izglītības ministrijas balvu un Goda rakstu par ornitoloģiskiem pētījumiem. Pēc studijām laimējies būt daudzās valstīs, piemēram, vairākas reizes Indijā apmeklējis konferences, piedalījies to organizēšanā. Tautiešu aicināts, viesojies Kanādā, bet uz Dienvidameriku, Paragvaju, aizsūtīts uz Pasaules miera federācijas kongresu. Pabijis arī Ēģiptē, kur pie Sarkanās jūras redzējis cielaviņas, kuras tur pārziemo. Vai tik aktīvam censonim, dabas izzinātājam uzmanību nepievērsa VDK aģenti?
”Stučīšanai neesmu uzrunāts, acīmredzot tādam uzdevumam nebiju piemērots, jo pēc rakstura esmu darbīgi kluss, varu stundām stāstīt par dabu, taču nebūšu čoms – kompānijas toņa noteicējs. Esmu lietišķs, neizrādu ārišķīgu aktivitāti. Neiederos baros, kur smēķē, lieto alkoholu vai spēlē azartspēles. Manuprāt, stučītājam jābūt dominējošam tēvainim, lai viņu ievērotu, uzticētos tik ļoti, ka varētu iefiltrēties attiecīgos cilvēkos… Ja mani salīdzinātu ar dzīvniekiem, tad es būtu ūdrs – gudrs, darbīgs un piesardzīgs. Jā, zināšanu dēļ mani apbrīno,” reiz, aicinot uzstāties kādreizējā Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, atklāti teica – gribam redzēt Brikmaņa fenomenu.
Sapnis, kas atkārtojas
“Reiz paziņa man jautāja: ”Jāni, tu vēl spēj paskriet?” Ko nu tur brīnīties – man ir nesteidzīgs dzīves ritms, turklāt daba uztur mundrumu. Kur vēl ir tik tīrs, svaigs gaiss kā mežā! Dažreiz pakošļāju priežu skujas, priede izdala fitoncīdus, kas nomāc baciļus. Priežu pumpuri satur C, K un vēl citus vitamīnus. Skaties dabā – medņi iecienījuši priežu jaunos čiekurus! Uzkožu arī zaķu skābenes, pieneņu ziedus un lapas…
Kopš šā gada janvāra redzu sapni, kas mēdz atkārtoties, un tam ir sakarība – tikko dabā vai pie ķermeņa sajūtu vēsumu, piedalos vai gatavojos piedalīties kalnu slēpošanas sacensībās.”
Te nu jāpiebilst, ka savulaik viņš bijis aktīvs alpīnists, kāpis Kaukāza, Vidusāzijas kalnos. Kaukāzā pabijis pat astoņas reizes! Uzkāpis Pamirā.
”Kalnā kāpēji mēdz teikt: apģērbjos un eju gulēt. Tā darām, kad dodamies pie miera teltīs, iemigt varu tikai tad, kad man ir silti. Atceros, ko man stāstīja Alberts Riekstiņš, septiņkārtējs Latvijas meistars slēpošanā, izmēģinājis spēkus 30 sporta veidos, tajā skaitā 78 gadu vecumā kļuvis par sporta meistarkandidātu makšķerēšanā. Viņš gājis gulēt garā kreklā, kas nosedz lielus. Reiz Latvijas armijas dienestā pārbaudē esot pieķerts, ka guļ ar vilnas zeķēm kājās… Tas pārbaudītājiem izraisīja smieklus. Tā nu ir, es arī, tiklīdz man sega noslīdējusi vai uzvirzījusies augšup, tā meklēju pēc vilnas zeķēm un auju kājas “slēpošanai”. Dažreiz sapnī redzu arī bērnības ainas Zemgalē. Attālumā – neliela mājiņa mežmalā, tikko tai tuvojos, tā gaist…”
Uzziņa
Jānis Brikmanis
* Dzimis 1940. gada 25. februārī Jelgavā, miris 2019.gada 18.aprīlī.
* No 1960. līdz 1965. gadam mācījies Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē. Latvijas Valsts universitātes sporta dzīves vadītājs Latvijas izlasei kalnā un klinšu kāpšanā.
* Strādājis Olaines Ķīmisko reaktīvu rūpnīcā; no 1970. gada rudens – pasniedzējs Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā; no 1975. gada – Gaujas nacionālajā parkā inženieris zoologs un vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.
* Apmēram 35 gadus regulāri vadījis radio un televīzijas raidījumus par dabu, ceļojumiem un putniem. Uzrakstījis četras grāmatas, vienu kopā ar Dzidru Rinkuli-Zemzari ”Uzmanību: sarkanā!”.
* 2015. gadā par pašaizliedzīgo mūža ieguldījumu vides aizsardzībā un tās popularizēšanā Latvijā saņēmis valsts apbalvojumu – Atzinības krustu.
