Putins neuzbruks Baltijai… Bet ko no viņa gaidīt? Saruna ar Dmitriju Oreškinu 38
“Esmu pārliecināts, ka gadījumā, ja Putins uzbruktu Latvijai, daļa te dzīvojošo krievu dotos karot pret Krievijas karaspēku,” saka Krievijā dzīvojošais politikas pētnieks un publicists DMITRIJS OREŠKINS. Tomēr šāds scenārijs esot mazticams. Pie tāda secinājuma D. Oreškins nonācis, analizējot Putina ideoloģiju un tās izpausmes. Viņa pētījums par šo tēmu lasāms arī jaunākajā Austrumeiropas politikas pētījumu centra rakstu krājumā “Cietoksnis Krievija: politiskā, ekonomiskā un drošības situācija Krievijā pēc Krimas aneksijas un tās ietekme uz Baltijas valstīm”.
– Par ko ir runa – par Krievijas ideoloģiju vai par Putina ideoloģiju? Vai tas ir viens un tas pats?
– Tas jāskata mijiedarbībā. Putins tikai savas trešās prezidentūras laikā atrada pats sevi. Viņš sajuta, ko no viņa vēlas Krievijas tauta un ko viņš pats vēlas no Krievijas. Pašreizējais Krievijas tēls ir tas, kas viņam pašam patīk vislabāk. Es teiktu, ka Krievija ir kļuvusi putiniskāka, bet Putins ir kļuvis krieviskāks. Patiesībā Krievija ir ļoti daudzveidīga valsts ar atšķirīgām idejām, bet Putins to visu ir centies vienādot pēc vienas piegrieztnes, un, manuprāt, tas ir slikti un pat bīstami. Vēl 90. gados Krievijā bija dažādi līderi ar ļoti atšķirīgiem uzskatiem – Jeļcins, Gaidars, Ļebedjs, Primakovs, Javlinskis, Zjuganovs – un bija asa politiska konkurence. Tagad ir viens pats Putins. Atbildot uz jautājumu, es teiktu tā – Putins ir apcirtis Krievijas ideoloģijai visus zarus un atstājis tikai pliku stumbru. Un šis stumbrs ir Putina ideoloģija.
– Tirgus ekonomikā darbojas pieprasījuma un piedāvājuma likums. Ja nav pieprasījuma, tad preci nemaz nevarēs pārdot. Varbūt Putins ar savu ideoloģiju ir tieši tas, ko krievi vēlas saņemt?
– Ādolfu Hitleru 1932. gadā vēlēšanās Vācijā atbalstīja 33% vēlētāju. Tas bija pietiekami daudz, lai prezidents uzticētu nacistu partijas vadonim sastādīt valdību. Ieguvis varu, Hitlers pamazām pārveidoja sabiedrības struktūru – aizliedza partijas, ierobežoja vēlēšanu norisi, pārveidoja tiesu varu un tā tālāk. Tādējādi varas līdzsvars zuda un Hitlers faktiski kļuva par vienpersonisku vadītāju, kuram visi aplaudē. Vai vācieši to vēlējās vai arī viņi līdz tam tika novesti? Nedomāju, ka uz to var sniegt skaidru atbildi. Taču es uzskatu, ka Vācijā 30. gados to izdarīt bija vieglāk nekā tajā pašā laikā Dānijā vai Anglijā. Tāpat arī Krievijā Putina ideoloģiju realizēt ir vieglāk nekā, piemēram, Latvijā. Katrai sabiedrībai ir savs sociālkulturālais fons. Krievijā tam ir spēcīgi vadonisma un militārisma apjūsmošanas elementi. Tas pats vēsturiski ir bijis vāciešiem. Taču, ja šos elementus neattīsta, nav teikts, ka sabiedrība tos noteikti pieprasīs. Ja valstī ir politiskā daudzveidība, tad šie elementi, iespējams, paliks tikai kā vieni no daudziem. Slikti, ja tie sāk dominēt. Ja ir viens līderis, viņam jābūt nekļūdīgam, jo neviena cita, kas izlabo kļūdas, nebūs. Domāju, ka lielākais risks šajā situācijā ir pašai Krievijai, taču, protams, arī kaimiņvalstīm.
– Jūs neesat pirmais, kas salīdzina Putina Krieviju ar hitlerisko Vāciju. Vēsturnieki bieži spriež, ka nacisti pie varas nāca tāpēc, ka vācu tauta jutās aizvainota pēc Pirmā pasaules kara un alka revanša. Cik lielā mērā pašreizējo Krievijas politiku nosaka nostalģija pēc PSRS un vēlme atjaunot zudušo impēriju?
– Es nedomāju, ka “nostalģija” ir īstais vārds. Nostalģija veidojas no atmiņām, bet pēc PSRS Krievijā ilgojas arī jauni cilvēki, kuri šo laiku pat nav piedzīvojuši. Mūsdienās tas ir mākslīgi radīts mīts par to, cik varena un stipra reiz bija šī valsts, kas līdzvērtīgi varēja stāties pret ASV, kas aizsūtīja kosmosā Gagarinu un veica citus varoņdarbus. Jaunie cilvēki nezina, kas ir “komunālais dzīvoklis”, “rinda”, “deficīts”. Tas ir izstumts no kolektīvās apziņas. Kad stāsti viņiem, ka PSRS laikā veikalā nebija gaļas, viņi nesaprot: “Kas tur īpašs, aizej uz veikalu pretējā ielas pusē un nopērc tur. Kur problēma?” Viņi vienkārši nespēj iedomāties situāciju, ka gaļas nav vispār nevienā veikalā.
