Juris Lorencs: Putina preses sekretāra rīcība parāda Krievijas elites augstprātību 11
Augusta sākumā starp apspriestākajām tēmām Krievijas interneta medijos bija prezidenta Vladimira Putina preses sekretāra Dmitrija Peskova pulkstenis.
Lieta tāda, ka presē parādījās fotogrāfija, kurā Peskovam uz rokas redzams “Richard Mille RM 52-01”. Šī Šveices rotaļlieta, kuras dizainā atveidots cilvēka galvaskauss, ir izgatavota tikai trīsdesmit eksemplāros, un tās cena ir pusmiljons eiro. Mēdz gan teikt, ka par gaumi nestrīdas.
Pats Peskovs apgalvoja, ka pulkstenis esot dāvana, ko viņš kāzu dienā saņēmis no savas līgavas daiļslidotājas Tatjanas Navkas. Tomēr izrādījās, ka Peskova meita no pirmās laulības jau vairākus mēnešus pirms kāzām bija ievietojusi savā “Instagram” profilā tēva foto ar šo pašu pulksteni.
Autoritārā valstī ar bizantiskām tradīcijām, kāda ir Krievija, augstiem ierēdņiem mēdz pasniegt dārgas dāvanas, tas pat organiski piederas šai kultūrai. Bet neparasti ir tas, ka cilvēks, kurš kalpo par prezidenta seju un kuram savu amata pienākumu dēļ visvairāk vajadzētu izprast vienkāršās tautas noskaņojumu, vairs nepavisam “nejūt drēbi” un nekautrējas publiski demonstrēt dāvanu, kas četrkārt pārsniedz viņa gada ienākumus. Krievijas valdošo šķiru šodien raksturo augstprātība, vienaldzība un atrautība no cilvēkiem.
Vēsture atkārtojas. Kompartijas politbiroja locekļi arī nezināja, kas tiek runāts virtuvēs un kādi izskatās tukši veikalu plaukti. Sabrūkot padomju sistēmai, izrādījās, ka varas elite iekšēji ir pilnīgi sairusi, ka tai trūkst autoritātes, mākas un arī gribas valdīt.
Uz līdzīgu varas elites sairumu nu jau modernajā Krievijā nesenā intervijā portālam “Svobodnaja pressa” norāda politologs, Maskavas Globalizācijas un sociālo kustību institūta direktors Boriss Kagarļickis. Problēma slēpjoties apstāklī, ka vara gan apzinoties, ka pa vecam valdīt vairs nav iespējams, tomēr tai trūkstot ideju, kā tālāk virzīt valsti.
Viņš uzskata, ka jau tuvākajos gados valstī notikšot ievērojamas, pat “tektoniskas” pārmaiņas. To cēlonis būšot dziļa sistēmiska krīze, kas pārņēmusi Krieviju. Zemo naftas cenu dēļ Krievijas kase kļūst aizvien trūcīgāka, valsts nevarot atļauties vienlaikus cīnīties ar Rietumu sankcijām, modernizēt armiju un saglabāt sociālos labumus.
Krievijā beidzoties padomju laikos uzkrātie materiālie un garīgie resursi. Dzīvojamās ēkas un fabrikas ir nolietojušās, izsīkstot vēl padomju laikā atklātās derīgo izrakteņu atradnes, degradējusies zinātne un izglītības sistēma. Ir saražots milzīgs skaits psihologu, juristu, ekonomistu, visādu mediju ekspertu un imidžmeikeru, taču valstī trūkst inženieru, celtnieku, amatnieku, patiesībā vienkāršu strādnieku.
Kā dzinējspēks šīm pārmaiņām būšot krievu tautas vilšanās Putinā. Bet ne jau tāpēc, ka viņš nebūtu pietiekami demokrātisks. Patiesībā viss esot tieši otrādi – vienkāršajai tautai sākot likties, ka prezidents ir pārāk liberāls un neaizstāv Krievijas intereses. Kā te lai nepiemin teicienu, kas pazīstams jau kopš Pētera I laikiem – “Vienīgais eiropietis šajā valstī ir valdība!”
Mums tas var patikt un var arī nepatikt, bet tieši Krimas pavasaris, kā šodien Krievijā sauc Ukrainas teritorijas aneksiju, krievu tautā modināja milzīgu nacionālisma vilni. Šis vilnis nav noplacis, tas prasa iet tālāk – palīdzēt “Jaunkrievijai”, aktīvāk aizstāvēt tautiešus bijušajā PSRS telpā, noteiktāk stāties pretim Rietumiem. Patiesībā vara nezina, ko iesākt ar “džinu, kas izlaists no pudeles”, jo tas vairs neiederas Kremļa realizētās “vadāmās demokrātijas” rāmjos.
Diemžēl līdzšinējā vēsture liecina, ka ikreiz, kad Krievijā sākas lieli satricinājumi, tie skar arī Latviju. Ģeogrāfiju nav iespējams mainīt.
