Kā Padomju Savienība slepeni kartēja pasauli 0
21. gadsimtā modernās tehnoloģijas attīstījušās tiktāl, ka ceļojot jau var iztikt bez papīra kartēm. Atliek vien savā mobilajā viedtālrunī atvērt lietotni “Waze” vai ieslēgt kādu citu GPS iekārtu savā automašīnā un ievadīt adresi, lai nonāktu pie iecerētā galamērķa. Tomēr pašā atbildīgākajā brīdī šīs ierīces var izlādēties, un nereti gadās arī kļūdas. Tādēļ veiksmīgam ceļojumam kartes joprojām ir nozīmīgas. Visas šīs gudrās sistēmas nevarētu darboties, ja pašā pamatā nebūtu kartes, kuras kāds sastādījis.
Sarkanais atlants
Rīgā karšu veikalā “Jāņa sēta” noticis unikāls pasākums – Džona Deivisa un Aleksandra Dž. Kenta grāmatas “The Red Atlas: How the Soviet Union Secretly Mapped the World” (“Sarkanais atlants: kā Padomju Savienība slepeni kartēja pasauli”) īpašā atvēršana. Īpašā tāpēc, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma militārās topogrāfiskās kartes vajadzēja iznīcināt, taču “Jāņa sētas” dibinātājs Aivars Zvirbulis, pazīstams arī kā Čiris, 1992. gadā par mazu naudu kā makulatūru tās nopirka no padomju virsniekiem, un šis kartogrāfiskais materiāls kalpoja par iedvesmu un pamatu tikko izdotajam britu autoru pētījumam. Starp citu, šai grāmatai nebija nemaz tik viegls ceļš pie lasītājiem, jo Lielbritānijā tā arī neatradās neviens izdevējs, un beidzot tā tika nodrukāta Kanādā.
Pieļauju, ka “Sarkanais atlants” nekļūs par bibliogrāfisku retumu, jo specifiskā kartogrāfijas tēma izklāstīta angļu valodā, turklāt arī grāmatas cena ir pieklājīga – teju 30 eiro, tomēr arī pie mums netrūkst kolekcionāru un vēstures pētnieku, kuriem būtu interesanti izpētīt padomju laika slepenās militārās kartes, kurās detalizēti atainota ne tikai visa bijušās PSRS (arī Latvijas) teritorija, bet arī citu valstu un pilsētu teritorijas, lai varētu salīdzināt šīs kartes ar pašreizējo situāciju.
Karte – neapšaubāma vēstures liecība?
“Kartes stāv pāri robežām un valodām, un tās visā pasaulē lasa arī tie cilvēki, kuri prot tikai savu dzimto valodu. Grāmata “Sarkanais atlants” ir līdz šim padziļinātākais pētījums par Padomju armijas Ģenerālštāba militārajām kartēm, kas to radīšanas laikā nebija pieejamas nevienam civiliedzīvotājam, turklāt izmantot tās varēja vien ierobežots skaits augstāko militārpersonu. Grāmatas autori nav profesionāli kartogrāfi, bet karšu kolekcionāri, kuri, sākuši pētīt mūsu kartes, atskārta, cik tās ir unikālas. Piemēram, salīdzinot savas dzimtās Lielbritānijas teritoriju, viņi pamanīja, ka padomju kartēs ir daudz vairāk informācijas nekā tālaika pašmāju oriģinālos, kas liecina, ka PSRS nekopēja esošās kartes, bet veica neatkarīgu kartēšanu. To varēja veikt gan ar satelītiem no kosmosa, sākot ar 1957. gadu, gan caur Padomju Savienības vēstniecībām, iesaistot dažāda ranga vēstniecības amatpersonas, kas vāca visu pieejamo informāciju, vēlāk to piekoriģējot,” atklāj karšu veikala “Jāņa sēta” direktors Aivars Beldavs.
Karšu veikals “Jāņa sēta” varētu būt vienīgā vieta pasaulē, kur vēl tik plašā izvēlē iespējams iegādāties padomju militāro karšu oriģinālus. Gabaliņu Latvijas teritorijas atkarībā no konkrētās vietas te var dabūt, sākot no pāris eiro, bet, piemēram, par tā laika Londonas centra kartēm kopā nāksies šķirties pat no pusotra simta eiro, jo dažas veikalā esošās kartes ir palikušas tikai vienā eksemplārā.
“Līdz pagājušā gadsimta 90. gadu beigām citu topogrāfisko karšu Latvijā vispār nebija, tādēļ cilvēkiem bija milzīga interese gan par pirmskara Latvijas armijas militārajām kartēm, gan pēckara padomju militārajām kartēm, kuras izmantoja visi no privātpersonām, kas bija atguvušas savus zemes īpašumus, līdz valsts un pašvaldību dienestu darbiniekiem, kuriem šīs kartes palīdzēja pildīt savus tiešos darba pienākumus,” atceras A. Beldavs.
Slepenošanas īpatnības
“Šobrīd šo karšu nozīme Latvijas ekonomikā ir mazinājusies, jo jaunākās padomju militārās kartes datētas ar 1990. gadu. Tās vairāk noder salīdzināšanai un kļuvušas par neparastu un oriģinālu suvenīru ārzemniekiem. Taču arī intelektuāliem ceļotājiem noteikti būs aizraujoši atrast dabā vietas, kur kādreiz atradušās lauku mājas, dzelzceļi vai kādi citi sen zuduši apskates objekti. Interesanti, ka šajās slepenajās militārajās kartēs gandrīz neviena padomju militārā bāze Latvijā nav parādīta tā, kā bija realitātē. Piemēram, Irbenes radiolokatora vietā ir tikai ceļš, kas ved cauri mežam, un ne miņas no kara pilsētiņas, kāda citviet vismaz būtu apzīmēta kā pionieru nometne,” smejas Beldavs. Šāda veida kartografēšana droši vien pastāvējusi, lai maldinātu ienaidniekus.
