Uldis Šmits: Krievijai būs trīs jaunas Rietumu virzienā vērstas divīzijas 30
Maskavas lēmums izveidot trīs jaunas Rietumu virzienā vērstas divīzijas mums sola visai spriegu gadu. Tāpat kā aizsardzības ministra Šoigu apsolījums rīkot ārkārtas kaujas gatavības pārbaudes, pievēršot īpašu uzmanību karaspēka vienību pārsviešanai lielos attālumos. Iecerētie pasākumi acīmredzot saistāmi ar Putina parakstīto dokumentu “Par Krievijas Federācijas nacionālās drošības stratēģiju”, kurā atšķirībā no iepriekšējām versijām par draudu avotiem nosauktas arī ASV un Ziemeļatlantijas alianse. Tas ir savā ziņā atklāts vēstījums, lai gan vairāk atspoguļo Kremļa pasaules skatījumu, nevis realitāti.
Galvenās cīņas notiks diplomātijas laukā, bet jaunā drošības stratēģija ļauj nojaust, ka Maskavas argumenti – vismaz plašākai publikai domātie – paliks tie paši vecie un oficiālo paziņojumu teksti būs piesātināti ar jau dzirdētajiem eifēmismiem. Tie palīdz uzturēt Krievijas kā mūžīgi aplenkta cietokšņa tēlu. Tad “apdraudējumu” var izmantot, lai izvērstu agresiju pret kaimiņzemēm un iznīdētu iekšējo opozīciju. Šāda pieeja KF drošības stratēģijā iztēlota par lielvalsts cienīgu neatkarīgu politiku, kas esot arī “racionāla” un “pragmatiska”, taču sastop “pretdarbību no ASV un to sabiedrotajiem, kas tiecas saglabāt savu dominanci”. Starp rindām lasāms, ka Ukrainas tuvināšanās Rietumiem ir Krievijas vājināšanas mēģinājums jeb uzskatāmākais “pretdarbības” piemērs. Ja arī Kijevas izdarīto izvēli galu galā noteica ukraiņu lielais vairākums, tam Kremļa izpratnē nav īpašas nozīmes, jo Ukrainai vienmēr jāpaliek Maskavas ietekmes sfērā. Vai, kā dažs uzskata, Krievijas sastāvā. Šim viedoklim netrūkst piekritēju Eiropā, tostarp Latvijā, taču no starptautisko tiesību viedokļa Ukraina ir tāda pati valsts kā Krievija vai jebkura cita valsts. Tāpēc Putinam nebija nekādu tiesību okupēt un anektēt daļu Ukrainas teritorijas – pat ne tādā gadījumā, ja viņa uztverē Maidans ir “antikonstitucionāls apvērsums” un Kijevas politiķi tiek saukti par “huntu”. Krimas aneksija un Ukrainas teritoriālās integritātes graušana Donbasā jebkurā variantā ir ANO statūtu rupjš pārkāpums. Manipulācijas ar jēdzieniem tiesiskajā plāksnē neko nemaina, bet politiski noder, lai iztēlotu militāro agresiju par lielvalsts varenības pazīmi un diskreditētu patiesībā diezgan kuslo Rietumu pretdarbību.
Savukārt baltiešiem būtu pamats atcerēties Rietumu neizdarību. (Un Latvijai nevajadzētu piemirst pašai savējo.) Pareizāk sakot, dažu ietekmīgu Rietumeiropas galvaspilsētu, pirmām kārtām Berlīnes, nostāju, kuras dēļ NATO uzņemtās Baltijas valstis ilgi palika bez nepieciešamajiem aizsardzības plāniem un joprojām paliek bez situācijai atbilstošu alianses spēku pastāvīgas klātbūtnes. Minēto nostāju pārāk neiespaidoja ne Krievijas iebrukums Gruzijā 2008. gadā, ne bruņojuma koncentrēšana Kaļiņingradā, un vienīgi tagadējais t. s. hībrīdkarš Ukrainā pamudināja nopietnāk pievērsties aizsardzības organizēšanai Baltijas telpā, kur rotācijas kārtībā uzturas daži simti karavīru no citām alianses valstīm. Viņu klātienes nozīme ir drīzāk simboliska, un Putins varētu attiecināt uz Baltiju to pašu jautājumu, ko Staļins esot uzdevis par pāvestu – cik divīziju? Liekas, Kremlis tās arvien izmanto par politiskā svara mērvienību, tāpēc formē vēl trīs Rietumu virzienā. Protams, Baltijas valstīs nekad un ne tuvu netiks panākts spēku līdzsvars ar karapūļiem aiz austrumu robežas, taču “rotācija” nepavisam nav labākā alianses atbilde. Tā arī nav principiāla atbilde, bet tāda ir jāsniedz, un mums kopā ar poļiem un citiem stāvokli izprotošajiem jādara viss, lai tas notiktu NATO samitā šovasar Varšavā.
