Juris Lorencs: Politisko marionešu teātris 12
Kas tur ko slēpt – arī es esmu starp tiem 15% Latvijas iedzīvotāju (tādus datus sniedz “Latvijas fakti” pēc mūsu valsts iedzīvotāju aptaujas), kas dažkārt skatās Krievijas televīzijas analītiskos raidījumus – politiskās diskusijas. Piemēram, “Vakars ar Vladimiru Solovjovu” vai “60 minūtes”, ko vada laulātais pāris Olga Skabejeva un Jevgēņijs Popovs. Mani tiešām interesē mūsu kaimiņvalstī notiekošais.
Tiesa, vietā ir jautājums – cik šīm diskusijām un to dalībniekiem var ticēt? Lai cik tas būtu dīvaini, man vienmēr licies, ka visgodīgākie pret skatītājiem un sevi šajās diskusijās ir politiķi – komunists Zjuganovs, liberāldemokrāts Žirinovskis, “Vienotās Krievijas” pārstāvji Jarovaja vai Kosačovs. Izskatās, viņi tiešām saka to, ko domā. Ja Zjuganovs aicina izņemt visus Krievijas valūtas līdzekļus no ārzemju bankām un par šo naudu uzcelt jaunas rūpnīcas, tad varat būt droši – tie ir viņa uzskati. Tiem var piekrist vai nepiekrist, bet viņš vismaz netēlo.
Vienlaikus ne pārāk uzticamu iespaidu atstājuši tā saucamie neatkarīgie ārzemju eksperti. Parasti viņi pārstāv kādu no neskaitāmajiem politikas (stratēģiju, mediju, komunikāciju, sociālo tehnoloģiju utt.) pētniecības centriem vai uzdodas par žurnālistiem. Lai cik gudri un kaismīgi šie eksperti runātu, viņos parasti jūt neīstumu, “falšumu”. Tā vien šķiet, ka polemikā ar Krievijas varas pārstāvjiem viņi apzināti sevi nostāda zaudētāja lomā.
Manas aizdomas nupat apstiprināja krievu interneta vietnē “The Insider” ievietotā Sofijas Adamovas publikācija “Propagandista grēksūdze: kā Krievijas valsts televīzija taisa politiskos šovus” (http://theins.ru/confession/61361). Izrādās, ka “neatkarīgie ārzemju eksperti” patiesībā ir kā aktieri, kuri strādā pēc Kremlī uzrakstīta scenārija! Viens no šādiem “politiskajiem aktieriem” ir amerikānis, bijušais apdrošināšanas aģents Maikls Boms, kurš tēlo pret pašreizējo Krievijas varu kritiski noskaņotu amerikāņu žurnālistu. Retais zina, ka Boms jau divdesmit gadus dzīvo Maskavā, labi runā krieviski un precējies ar Krievijas pilsoni. Cita spilgta personība – ukraiņu politologs Vjačeslavs Kovtuns, kurš iejuties Ukrainas patriota lomā. Bomam, Kovtunam un viņiem līdzīgo marionešu uzdevums esot izlikties par mazliet agresīviem, mazliet pretkrieviskiem, prorietumnieciskiem, liberāli noskaņotiem un vienlaikus smieklīgiem neveiksminiekiem.
Un par piedalīšanos šādos šovos maksā naudu. Ne daudz, bet arī ne maz – aptuveni 15 000 rubļu jeb 200 eiro par reizi. Ja nedēļas laikā izdodas pabūt trijās, varbūt pat četrās šādās izrādēs dažādos kanālos, tad skaties, mēnesī kopā sanāk summiņa, ar kuru pat tik dārgā pilsētā kā Maskava var tīri pieklājīgi dzīvot.
Politiskās propagandas forma ir mainījusies – ne tikai Krievijā, patiesībā visā pasaulē, un šķietami objektīvās diskusijas Krievijas televīzijās tikai vēlreiz apstiprina šo atziņu. Atšķirībā no Brežņeva laikiem tautai pasniedz nevis garlaicīga partijas aktīvista uzrunu, bet gan teātri, aizraujošu šovu ar spēles elementiem.
Vai Latvijas televīzijā kaut teorētiski būtu iespējami līdzīgs politiskais teātris kā Krievijā? Diezin vai – Latvija ir par mazu, lai te varētu izmantot politiskos klaunus, tos vienkārši momentāni atpazītu. Toties pie mums plaši izplatītas “spēles ar pārģērbšanos”, kurās politiķi pirms nākamā lugas cēliena maina savu politisko piederību. Trīs, četras, pat piecas partijas karjeras laikā – dažam tas ir tīrais nieks, ka tik vieta Saeimā!
